Bailes no kopdzīves

Mēs uzsākām kopdzīvi, jo nevarējām viens bez otra. Manai otrajai pusītei sākumā bija grūtības aprast ar apstākļu maiņu, bet man viss notika organiski.

Pēc kāda pusgada jau laikam sanāca.. bet tāpēc, ka tā jutos ar šo cilvēku. Ar bijušo pēc ilgāka laika tā arī neuzsākām.
Man šķita, ka būs traki. Jo esmu diezgan liela vienpate utt. Bet bija ļoti, ļoti viegli :)

Uzsākām dzīvot kopā pēc 4 gadiem, 1 mēnesi pirms mana 20.dzimšanas dienas.
Biedēja, jo laikam iekšēji jutu, ka negribu savu dzīvi saistīt ar šo cilvēku. Bija bail, ka nav kur iet, ja sastrīdamies (un es to vairākkārt strīdu laikā esmu pie sevis domājusi, ka aizietu, bet nav kur). Bet tā jau drīzāk bija attiecību vaina, uz kuru bāzes mēs sākām kopdzīvi.
Izšķirāmies pēc 1.5 gada kopdzīves.

Kopā sākām dzīvot pēc gada. Bailes man nebija vispār un pilnībā biju gatava šim solim :)

Kopdzīvi uzsākām pēc pus gada ilgām attiecībām pēc viņa iniciatīvas. Nešaubījos ne mirkli, tas bija viss, ko es dzīvē vēlējos - tik daudz skaistu mirkļu zem viena jumta.
Abi zinājām, ka kopdzīve ir arī atbildība vienam pret otru. Divi pieauguši cilvēki ar saviem uzskatiem, pieredzi, viedokļiem, normām, tādeļ daudzas specifiskas lietas izrunājām un atradām kompromisus.
Kas tieši Tevi biedē? Pārmaiņas? Tas, ka pirmo(?) reizi dzīvosi kopā ar puisi zem viena jumta un Tev ir jārēķinas ne tikai ar sevi, bet arī ar viņu? Izrunā savas bailes ar puisi un kopīgi atradīsiet risinājumus, ja bailes ir pamatotas, ja nē, nomierinās Tevi un viss būs labi.

Kopā sākām dzīvot pēc 2 nedēļām, vēl joprojām tā dzīvojam :D

kopdzīvi uzsākām pēc trīs nedēļu kopā būšanas, pēc trīs gadiem bildināja, kopā dzīvojam jau 12 gadus.

Kopā sākām dzīvot pēc 3 mēn ilgām attiecībām, bet bijām pazīstami jau ļoti sen.
Un tas nebija tā_ lūk tagad no tā un tā datuma dzīvosim kopā, bet gan viss notika pats no sevis, un pēc 3 mēn nemanot jau bijām sākuši dzīvot kopā.
Tāpēc arī nebija nekādas bailes un uztraukumus.:)

Kopā esam jau pusotru gadu, pēdējos mēnešus īpaši aktuāls arī mums kļuvis šis jautājums :D Problēmu un baiļu nav, bet draugs mazliet bremzē ar pārvākšanos pie manis, jo tā ir cita pilsēta, jāmeklē jauns darbs un vēl visādi sīkumi .. bet nu ceru, ka šī gada laikā beidzot saņemsies, jo tā braukāšana jau apnikusi :-/

Kopā sākām dzīvot pēc 3 gadiem, kad pēc vidusskolas beigšanas pārvācos uz Rīgu. Bailes nebija, abi jau sen zinājām, ka tad dzīvosim kopā. Gana ilgi bijām kopā, iepazinuši viens otru no visām pusēm, viens pie otra nepārtraukti ciemojoties, tāpēc nekādu pārsteigumu par otru cilvēku, uzsākot kopdzīvi, nebija.

2 mēnešus pēc iepazīšanās.

Kopdzīvi uzsākām pēc mēneša pie manis, bet savu dzīvokli sākām īrēt vēl pēc aptuveni mēneša. Kamēr dzīvojām pie manis, uztraukuma un baiļu nebija. Viss bija forši un nodevāmies dzīvokļa meklējumiem, bet tad, kad dzīvokli atradām un saimniece atdeva atslēgas.. nu tad gan uztraukums uznāca :D Iespraucās domas par to vai tas nav par ātru un vai spēsim sadzīvot, bet nu es sevi mierināju ar to, ka mēnesi jau esam kopā nodzīvojuši, gan jau būs labi arī jaunajā vietā :D
Pavisam satraukums pārgāja tikai tad, kad viss nepieciešamais bija sapirkts un dzīvoklis sakārtots :)

Varbūt tev puisis nemaz tik ļoti nepatīk, ja jau baidies dzīvot ar viņu kopā?
Man liekas, ka iemīlējušies cilvēki parasti nevar iztikt bez otra ne sekundi! :D ;) Un man noteikti nav bijusi panika vai bailes, mēs vispār ļoti ātri sākām dzīvot kopā.

pirmajaa kopdzivee man bija panika..vaacu mantas un raudaaju:-D:-D... likaas kaut kas tik baiss un divains... pec pusgada tas bija...likaas, ka ameram vaacos dzivot nezin uz kurieni :D

otraa reizee tas viss notika tik dabiski un viegli un principaa dazhu dienu laikaa kopsh sagaajaam kopaa :D

tagad mani baida/nepatik cita lieta-ielaist savaa dzivoklii kaut vai uz nakti virieti :D ritigi liekas, ka nevaru,negribu,nemaaku...man ir savi rita rituali, pieradums utt utt .. nepatik, kad paliek pie manis pa nakti:D es labak palieku pa nakti citur :D

Kopdzīvi sākām pāris nedēļas pēc atticību sākuma manā mazajā studio dzīvoklītī. Pēc 2 mēnešiem atradām lielāku, normāla izmēra dzīvokli, bet sākums bija ~30m2 :-P Mana galvenā rūpe bija par to, lai viņš justos kā mājās un viņam būtu vieta viņa mantām, tādas sadzīviskas rūpītes. Bijām tik ļoti iemīlējušies, ka ne mirkli negribējām pavadīt šķirti, visu laiku bija šausmīgi interesanti un ne šaurība, ne arī kas cits īpašu lomu nespēlēja. Kaut kad pašā sākumā varbūt arī bija kādas sarunas par "a ja nu man sagribēsies pabūt vienai?", bet realitātē tādi laiki nepienāca.
Es esmu dzīvojusi kopā ar citiem cilvēkiem iepriekš - vīriešiem attiecībās un vienkārši dzīvokļa biedriem, tapēc zināju ko sagaidīt. Ir svarīgi runāt. Un runājiet par visu - kādu kārtības/tīrības līmeni vēlaties mājās, kuram patīk/nepatīk kādi mājas darbi, kā dalīsiet finanses, kā dalīsiet laiku. Kas jums ir svarīgi, kas ne tik ļoti. Mums, piemēram, ir svarīgi ēst vakariņas kopā, bet nav tik svarīgi ar brokastīm. Citiem varbūt ir otrādāk. Nu, tādas lietas... :-)

Pēc gada sākām dzīvot kopā, ātrāk nebija iespējams. Es pirmā pārvācos uz Rīgu un tad viņš pie manis. Bail nebija, nespēju sagaidīt, kad vairs nebūšu ikdienā viena.

pirmajaa kopdzivee man bija panika..vaacu mantas un raudaaju

Bez maz vai kā man, tikai es iekšēji stresoju, neraudāju...vienkārši tāda nedrošības sajūta un vai tā būs pareizi, vai sadzīvosim utt :-D bet nu kaut kā pārdzīvojām to posmu, kad abiem bija grūti pierast, ka nav privātās telpas :-) tagad viss ir kārtībā un arī dzīvojam mazā studio tipa dzīvoklītī :-P

iepazināmies vidusskolā, esam kopā četrus gadus, septembrī paliks 5gadi, sākām dzīvot kopā tikai nesen, kad bijām izmācījušies, bija normāla nauda, un īres maksa parādījās izdevīga, un paņēmām, vēlāk uzzinājām kad gaidāms mazulis.
Atceros sākumā bija ļoti skumīgi vākties ārā no vecāku mājas, domāju mantām nebūs vieta, nekā īsti nav, kamēr visu ar laiku sapērk, vēl tik daudz vajag.
bet nav slikti, ir forši dzīvot kopā ar mīļoto, iekopt savas paražas, vākt vai nevākt dzīvokli.

Man bija bail. Ilgi vilku garumā, izdomāju visādas atrunas, lai mantas nebūtu jāved, pat zobirsti ilgi vadāju līdzi somiņā. :-D Lai gan jau no pirmajām kopā būšanas reizēm, pie viņa paliku biežāk kā savās mājās.
Ar visu savu iedzīvi pārvācos pie viņa pēc gada un dažiem mēnešiem.

Ja būtu zinājusi ka mūsu kopdzīve būs tik organiska un viegla, būtu to izdarījusi jau agrāk. (l)

Sākām dzīvot pēc 4 mēnešu kopā būšanas,apstākļu spiesti :-D dzīvokļa biedrene pēkšņi izvācās atstājot vienu maksāt par lielu dzīvokli. Un puisis piedāvāja ievākties ''otrajā'' istabā. :-D Satraukums bija tika tajā dienā,kad viņš sāka vest savas mantas:-D vairāk jau uztraucos par to,lai viņam pietiek vietas skapī un,lai jūtas kā mājās(l)