Apvainojumi

Mana pirmā mīla man pateica, ka man ir krūtis kā mazi zirnīši :D Tajā laikā man bija B izmērs, tagad E. Nu, paldies, laikam tas atstāja sekas :-D

ka man ir krūtis kā mazi zirnīši

:D :D haha

Nuuuu, tagad visu ko var atcerēties. Man draugs arī teica, ka man vajag aiziet uz baznīcu. Un tā katru reizi, kad notika kaut kas slikts, vainoja tajā to, ka man ir sliktas domas un enerģija.
Tas bija sāpīgi. Un tas laikam arī atstāja sekas, katru reizi, kad kaut kas notiek, es meklēju kur karma ar mani spēlējas vai kapēc liktenis mani nemīl.

Pamatskolā mani izsmeja par lieko svaru (ljoti resna un pat izteikti apaljīga nebiju, nedaudz lielāka par citām meitenēm, arī garāka). Vēl ilgi sevi uztveru kā zirgu, pat neskatoties uz to, ka teorētiski skaitos vidējas/smalkas uzbūves.

Ome saka, ka man ir liels deguns. Kompleksi gan nav, vienīgi skatoties uz dažām bildēm, es šad tad vinjai piekrītu.:-D

Bijušais teica, ka man ir dažādas acis, tas gan ir tas, kas mani kaitina. :D Man jr asimetriskās acis, nav daudz, bet man vienmēr tas iekrīt acīs bildēs. Liekas, jo vairāk par to domāju, jo izteiktā paliek. Es pati arī vienmēr pamanu cilvēkiem kaut minimālo sejas asimetriju.. (t)

Agraak kad biju apaliiga man diezgan daudz cilveeku bruka par svaru virsuu ..un vispaar teica, ka jaaizceljot durvis lai tiktu pa taam ieksaaa un ja redzeeja mani eedam tad uzreiz ""omg, resnaa eed"" ! Diemzel atstaaja sekas uz vairaakiem gadiem:-/

Pusaudžu gados biju apaļīga un par to tiku apcelta, bet neuzskatīju par apvainojumu to, kas bija patiesība, patiešām biju resna.

Nekad nav bjis patīkami dzirdēt komentārus par krūšu izmēru, tās man ir diezgan lielas. Dažādi vulgāri, pretīgi komentāri ilgi paliek atmiņā.

atceros vienu drusku smiekligu repliku, jau tad kad svaru biju nometusi diezgan kaada vel resnaaka meitene man uzbreeca ""blaag taas tavas vabolkaajas un tavu sikrpaarnjcaurumu neviens nedraazis"":-D:-D

MADasaHATTER, Tev gan jancīga humora izjūta :D

""blaag taas tavas vabolkaajas un tavu sikrpaarnjcaurumu neviens nedraazis""

drusku smiekliigi? aha...
:-|:-|:-|

Askepott, tas vel no vidusskolas laikiem.

Viss, kas man kādreiz neglīts ir pateikts, ir daudz lielākākā mērā raksturojis teicējus nekā mani, līdz ar to nav arī īpaši aizķēries. Es zinu, ka ir bijis, ka kremt, jo nesanāk mani sāpināt, bet tā nav mana problēma.
Piezīmēs par izskatu - šķībiem zobiem, lielu degunu, puncīti-runcīti vispār neklausos un skaidri pasaku, ka nevēlos tādās klausīties arī turpmāk, jo neuzskatu, ka kādam būtu dieva dotas tiesības komentēt manu ķermeni. Piezīmes, kas attiecas uz manu personību izvērtēju rūpīgāk. Cenšos mazāk kavēt, vairāk smaidīt un biežāk izrādīt siltas jūtas. Kas attiecas uz kritiku par to, ka "pārāk sarežģīti runāju" vai "par maz uztraucos", tad to atkal neņemu vērā 8-)

Daudz ko nācies dzirdēt, bet vissāpīgàkās piezīmes, kuras ir iekaltas atmiņā ir nācis no 'tuvāko ' puses. Man ir bļauts sejā, ka esmu dzīves kļūda.

Viss, kas man kādreiz neglīts ir pateikts, ir daudz lielākākā mērā raksturojis teicējus nekā mani, līdz ar to nav arī īpaši aizķēries.

tā tik tiešām ir :) man vienīgi citreiz skumji, ka tādi cilvēki ir un tādos uzskatos, ka visiem būtu jādzird viņu negācijas, dzīvo.

hmmm, nevaru atcerēties pilnīgi neko. pārsteidzoši, bet patīkami pārsteidzoši :-)

Vispār, daudz ko ir tiešām skumīgi lasīt, ticu, ka visas izaugušas par spēcīgām, fantastiskām personībām, bet.. Žēl, ka tā pagātne nāk līdzi. Man tas pats - zinu, ka esmu daudz sasniegusi, un, pa lielam - jājūtas laimīgai, bet pagātne ik pa laikam iezogas atmiņā..

Skolas laika ir nācies dzirdēt daudz no klases biedriem. Viens kas iespiedies atmiņa ir tas,ka klasesbiedrs pateica,ka esmu tik nesmuka ka nemūžam neapprecēsos! Nezinu kāpēc vins ta teica,jo man vienmer tiesi bija liela piekrišana. Un vel vins pateica,ka es esmu ka piektais ritenis draudzeņu kompānija. Sāpēja sirds ļoti!

Man liekas mazliet smieklīgi, kā dažas saka, ka viņas apsaukāja par resnām, bet viņas jau nemaz tādas nav, drīzāk smalkas. Vai arī, ka slikti bučojās, bet visi citi saka, ka ļoti labi. :-D

Ak tagad jau šis man arī ir aizmirsies, bet pusi jaunības mani salīdzināja ar tēvu - sitēju/dzērāju/narkomānu.
Kā jau tīnim man arī bija savi kašķi un spītības, bet tad pretī mani bieži vien sauca tēva uzvārdā(jo man tāds ir) un teica ka es esmu tieši tāda pati kā viņš. Tas jau nekas ka es savu tēvu nekad neesmu satikusi, man ir riebums pret viņu un tas īsiti nebija salīdzināms pat.

Favel, to man arī mans tēvs vienreiz tīņu vecumā pateica, ka es esot negribēts negadījums un viņam pret mani neesot nekādu pienākumu, bet es gan esot viņam pateicību parādā par "radīšanu". Aizvainojums nomira kopā ar tēvu.

Nav gluži baigais apvainojums, bet sekas ir:
"Viņu var pazīt pēc džempera" - meitenes klasē čaloja un droši vien tas bija par mani, lai gan tagad vairs neesmu tik pārliecināts.
Un sekas ir apģērba maiņa pat vairākas reizes dienā :-D

Nu man vecmamma bija mammai teikusi, ka viņa pret mani bērnībā izturējās slikti, jo kādam esot jāmaksā par tēva grēkiem. Es gan to uzzināju pavisam nesen, tāpēc aizvainojums pret vecmammu īsti nav nekāds ,tikai nesaprašana.