To, kāpēc Jānim Bērziņam ir jāpiesprādzējas, likums regulē tāpēc, ka gadījumā, kad šis Jānis Bērziņš cietīs avārijā, viņa līķis, kas uzkritīs garāmgājējam, ir mazākā problēma. Jānis var palikt dzīvs, bet invalīds uz mūžu. Šādā gadījumā sabiedrībai būs viņš jāuztur, līdz ar to ir sabiedrības interesēs, lai Jānis būtu piesprādzējies, kas tomēr samazina šādas situācijas risku.
To, kādā veidā sabiedrība ciestu no divu cilvēku nereģistrētas kopdzīves (Man nepatīk vārdu salikums "Nereģistrēta laulība" jo laulība vai nu ir vai nav - attiecības vai nu ir reģistrētas vai nav.), neredzu ne vien es, bet arī neviens cits, tāpēc nav ieviestas nekādas normas, kas regulē to, kāpēc diviem cilvēkiem būtu obligāti jāreģistrē savas attiecības.
Es neatbalstu uzskatu, ka pārī, kurš savas attiecības nav reģistrējis, ir mazāk mīlestības. Gan tādēļ, zinu šeit jau iepriekš minētos pārus, kas dzīvo kopā gadiem, mīl viens otru, bet neredz jēgu atskaitīties sabiedrībai, gan tādēļ, ka pašai jau šķiršanās aiz muguras - nu nedeva tas papīrs un tie gredzeni tām attiecībām neko. Protams, šeit izņēmums ir gadījums, kad viens no pāra grib precēties, bet otrs ne. Man šķiet, ka ja viens no pāra vēlās precēties, otram šī vēlme būtu jārespektē, jo nu tad tiešām rodās jautājums - ja mīli to otru un viņam/ai ir svarīgi, lai attiecības būtu reģistrētas, kāpēc gan to nedarīt. Jā, tas neko nemaina. Bet, ja nemaina, vai ir tik grūti to izdarīt, ja otram tas ir svarīgi? Ja grūti, jādomā, vai tiešām otrs ir tik svarīgs. Tajā pat laikā ir pāri, kur abiem ir vienalga, kā juridiski izskatās viņu attiecības, viņiem abiem neko nemaina fakts, ka attiecības nav reģistrētas un tādā situācijā teikt, ka viņi viens otru mīl mazāk, jo viņiem vienkārši tās juridiskās padarīšanas ir pie vienas vietas, ir absurds.
Nedomāju, ka kādam te ir jāatvainojas par frāzi, ka laulība mūsdienās ir zaudējusi jēgu. Ir jau arī. Kā jau rakstā minēts, institūcija vairs nav tāda, kā pirms 100 gadiem. Šobrīd laulību lielākoties reģistrē, lai sakārtotu mantiskās attiecības. Tāpat ir cilvēki, kas reģistrē laulību, jo vēlas tādejādi apliecināt viens otram, ka ir viens otram tiešām svarīgi - solījuma pēc. Pirms 100 gadiem šai institūcijai bija cita jēga - laulība tika noformēta, lai informētu sabiedrību par saviem plāniem veidot ģimeni. Mūsdienās šī jēga ir zudusi un sabiedrībai vairs nav nekādas daļas par to, ar ko un kādās attiecībās kurš dzīvo, līdz ar to laulība savu agrāko jēgu tiešām ir zaudējusi. Tas ir līdzīgi, kā ar reliģiju. Agrāk baznīca bija obilgāta, tagad tā ir izvēle. Gribi tici, negribi netici. Tikai, kas šīm abām lietām kopīgs - vairums to, kas tic Dievam, cenšās to uzspiest arī pārējiem. Ar precībām tas pats - vairums to, kam laulība ir nepieciešama, cenšās uzspiest juridisku attiecību formēšanu arī tiem, kas to uzskata par bezjēdzīgu. Cilvēku, kas cenšās kādu atrunāt no baznīcas vai no laulībām, ir izteikti mazāk, kā to, kas cenšās pārliecināt par pretējo.
Kas grib precēties, lai precās - nav nekā nosodāma faktā, ka cilvēki dara to, jo vēlās. Ja cilvēkam ir svarīgi, lai taču precās. Tas gan nenozīmē, ka sliktāki ir tie pāri, kas attiecības nereģistrē. Galvenais, lai abi šajos uzskatos ir vienisprātis - grib vai negrib precēties.
1267
