Apraud dzīvu cilvēku!!

Katris pārdzīvo savādāk...
Saki draugam, ka tagad viņam tieši jābūt stipram un jāpavada maksimāli daudz laika ar vectēvu.. un viņš vienkārši nedrīkst šobrīd sašļukt, jo ir vajadzīgs vectētiņam kā balsts.

Nemēri visu pēc savas mērauklas.
Ļauj viņam izraudāties. Galvenais, lai emocijas netur sevī.

cormeum es viņam visu laiku šo saku un atgādinu, ka arī viņa omei ir vajadzīgs atbalsts un šajā situācija vēl jo vairāk.

jā, dīvaina, jo cilvēki raud arī par dzīvajiem :)
pārējo pateica cormeum

Blonde on Blonde saprotams, ka katram ir savādāk, es arī ļauju izraudāties un viņš pats tam ļaujas. Es tik nezinu kā, lai vēl viņu atbalstu.

Tagad .. pārcilājot atmiņas.. es domāju, ka varēju vēl vairāk komunicēt, runāt ar sev tuvo cilvēku, kamēr bija šī iespēja vēl dota.
Vectēvam ir noteikti daudzi spilgti notikumi dzīvē, atmiņas.. par kurām draugs varbūt nenojauš.. lai viņš šo laiku izmanto klausoties vectēvā, sarunās... ne asarās grimstot.

začeits varbūt arī esmu dīvaina, kā jau teicu, katram ir savādāk. Man gan vairāk ir vajadzīgi kādi ieteikumi atbalstam, jo esmu sevi jau izsmēlusi. Nezinu ko lai viņam vēl saku.

cormeum šī doma, man patīk, paldies.

Kad man tuvam cilvēkam atklāja šo slimību, es arī trīs dienas raudāju. Kas tur nenormāls?

57days es nezinu, varbūt tā tikai man šķiet. Nav jau tā, ka esmu cietsirdīga, man arī ir smagi, ja kādam, kaut kas slikts notiek. Šajā gadījumā es gan vairāk sliecos uz to, ka drīzāk vajadzētu palīdzēt kā var.

Būtu 'dīvaini', ja neraudātu. Cilvēciska reakcija un trīs dienas ir par maz, lai sagremotu sāpi un ar to samierinātos, pat ja cilvēks ir dzīvs.

Droši vien jums, meitenes, ir taisnība. To nevar tā saprast, ja pats vien neizjūt. :-(

Saprotams, ka raud. Katrs jau pārdzīvo savādāk. Cits raud, cits ir tik stiprs, ka māk neraudāt.

Piekrītu meiteņu viedoklim, ka tev jāparunā ar viņu un viņam maksimāli ir jāizmanto laiks kopā ar vectēvu, kamēr viņš ir.
Viņam tiek dota iespēja vēl pabūt kopā ar vectēvu, viņš zina, ka vectēvs drīz nebūs. Citiem tādas iespējas nav vēl izbaudīt pēdejo laiku kopā, jo nāve pārsteidz nesagatavotus.

Marjory spēcīgi teikts!

Es saprotu, ka katrs pārdzīvo savādāk un katram ir atšķirīga emocionalitāte, bet daži gadījumi vnk izbrīna... Kā piemēram, šis. Tas ir vectēvs un ļoti solīdā vecumā. Vai tad autores draugam nekad pat prātā nav ienācis, ka šis cilvēks var nomirt un, ka tas ir normāls dzīves cikls? Par ko tāda histēriska raudāšana tagad?... Saprotu, ja jauni cilvēki negaidīti nomirst - tas nav normāli un tam neviens nav gatavs. Bet te?... Manuprāt, par daudz! Vēl pie tam - neviens nav nomiris pagaidām. Kā mierināt - nezinu. Varbūt vnk liec mierā, kamēr pats nomierināsies.

Neons, tuva cilvēka smaga slimība un/vai nāve ir sāpīga JEBKURĀ šī tuvā cilvēka vecumā

Sāpīga, protams. Par to jau nestrīdos, bet tā reakcija, manuprāt, šajā gadījumā ir krieeeeetni pārspīlēta! Vectēvs tā vai tā kuru katru dienu varētu nomirt šādā vecumā. Kad zini to un esi kaut cik tādai domai gatavs, tur nav ko tik daudz raudāt. Par ko tad īsti raud palicēji? Par to, ka pašam sāp un pats paliks viens, ne jau nu par aizgājēju... Tad nu, jāsaka, kā kādam sevi trakoti žēl.

Neons, viņš vēl nav aizgājējs. Viņam vēl priekšā apstarošana, ķīmijterapija, varbūt operācija - tās ir ilgas, sāpīgas nedēļa, varbū pat mēneši. Tas ir morfijs pret sāpēm, vājums, īsumā, prieka pamaz.

Un vectēvs pats, iespējams, vēl nebija morāli gatavs mirt tuvākā gada vai divu laikā. Viņam varbūt mazmazbērnus gribējās sagaidīt, negribas omi vienu atstāt... Jā, tajā brīdī, kad cilvēka vairs nav, viņam vairs nesāp, bet šaubos, ka cilvēks ir vienaldzīghs pret šo faktu, ka, iespējams, drīz viņa nebūs, pat, ja 79 gadi. Viena lieta ir teorētiski zināt, ka mirsim, otra lieta, ja tas reāli nostājas tev priekšā.

Un nē, es neuzskatu, ka 79 gados jau katru dienu bērni gaida šī cilvēka nāvi.

Tad jau vectēvam būtu non-stopā jāraud! Jo viņam nāksies iet tam visam cauri un "izbaudīt" uz savas ādas (starp citu, vai cilvēku ārstē no vēža tā vai tā pat, ja nav nekādu izredžu uz izveseļošanos?)
Ok, ir vnk vāji cilvēki - sievietes, kuras nodzeras, ja vīrs nomirst, kaut pašai par bērniem būtu jārūpējas; tēvi, kuri izdara pašnāvību, atstājot ģimeni bez apgādnieka; tuvinieki, tā vietā, lai atbalstītu, uzmundrinātu un palīdzētu - puņkojas vairākas dienas un beigās vēl vispār ir par gļēvu būt klāt grūtā brīdī...

Zini, es jau pat par savu vecāku nāvi ik pa brīdim domāju - nedzīvos viņi mūžīgi, diemžēl. Mēģinu jau tagad saprast, kā man būs dzīvot tālāk, kā jutīšos, ko tas mainīs utt. Par vecvecākiem nemaz nerunājot (tie gan jau visi ir aizsaulē). Nu var jau būt, ka es vienīgā tāda dīvaine.... Citi dzīvo svilpodami un nedomā par nāvi un tad ir baigākā šokā, kad tas notiek ar vecākiem vai vecvecākiem.

Lai nu kà - es nesaku, ka nav jāsēro, be nu nevajag iet galējībās. Tas vnk nav veselīgi.

Es ari raudaju, lai gan vienatnee kad man ome mira un nekas nebija lidzams. Vienkarsi ta apzina ka neko nevar lidzet un skaties ka cilveks mokas , tad jau logiski ka normaali justies sagrautam. Pec berem bija savaadak, vieglak..vnk taa apzina ka omite vairs nemocijaas.