Vai strīdaties ar draugu?

Strīdamies daudz retāk nekā agrāk. Mums drīzāk ir viedokļu nesaskaņa, nevis kašķis, tāpēc nav īsti par ko atvainoties, jo vienkārši katrs aizstāvam savu viedokli. Viens mans netikums ir pacelt balsti, ko cenšos risināt.
Viņš atvainojas tikai tad, ja redz, ka man tas, kas pateikts, ir bijis ļoti sāpīgi. Arī es tāpat. Šādu strīdu ir maz, tāpēc arī atvainošanās ir maz, bet viņš noteikti nebūs tas, kas vispār kādam cilvēkam skrietu lūgties piedošanu. Līdz šim vēl neesmu īpaši vēlējusies iedziļināties, kāpēc tā, jo arī es rīkojos līdzīgi.

Mēs praktiski nestrīdamies...un ja strīdamies, tad es lienu atvainoties, vienalga, kurš ir vainīgs :D

Ne par ko nopietnu nestrīdamies, arī tos mazos es pārsvarā nesauktu par strīdiem, drīzāk par nopietnu diskutēšanu. :-D Dažreiz gadās arī tādi, kur kādam ir jāatvainojas (atvainojas vainīgais), bet tad kādam ir vienk bijusi neoma. Man tas liekas pilnīgi normāli, jo, ja es pati dzīvotu kopā ar sevi, es vispār ļoti bieži kašķētos, jo esmu baigais garastāvokļa cilvēks, domāju, ka mani dažreiz ir tiešām grūti izturēt. :-D Taču tajā pašā laikā es neatbalstu nekādu ilgo dusmošanos, nerunāšanu u.tml., man grūti ar tādu dusmu iekšā pavadīt savu dienu, nekādas koferu pakošanas un iešanas prom no mājām nekad nav bijušas, man šķiet muļķīgi tā uzvesties.

mēs gandrīz nestrīdamies, taču, ja sanāk, abi pēc piecām minūtēm skrienam viens pie otra atvainoties, lai kurš arī būtu vainīgs

Nestrīdamies. Tā kā nevienam nav jāatvainojas :)

Bieži nestrīdamies, bet es visbiežāk kaut ko sāku pukstēt, jo es apvainojos par visu ko. Vispār esmu garastāvokļa cilvēks un diezgan jūtīga, varbūt pat raudulīga. Draugs vienmēr atvainojas un es arī, ja esmu, ko sastrādājusi.