Manuprāt, ļoti muļķīga diskusija. Katram ir savas vajadzības, vēlmes. Uztvere pret dzīvi, lietām ir ļoti dažāda. Tāpat kā cilvēki ir dažādi. Un nekad nevajag citus pēc savas mērlentes mērīt. Tā Tu nekad neiegūsi pat tuvu ne patiesu priekšstatu.
Par naudu - es esmu dzīvojusi ar kasi dažādāiem ienākumiem. Zinu, kā ir, kad nepietiek rēķiniem un zinu, kā ir, kad viens ceļojums šurp vai turp pa kabatu nesit nekādā veidā, kad veikalā ieejot, pēdējais uz ko skaties ir cena. Protams, ka otrajā variantā ir vieglāk un patīkamāk dzīvot, izpaliek nebeidzama, klātesoša trauksme - skaitīt, nepietiks. Bet, gan viens, gan otrs dzīves posms man ir daudz iemācījis. Galvenokārt - tvert to visu vieglāk. Dzīve ir plūstoša un mainīga lieta. Un nauda nebūt nav galvenais, kas tajā ir. Nauda ir tikai un vienīgi enerģija, kura var vairoties, var pazust, bet tā nekad pilnīgi un galīgi neizbeidzas. Vienkārši reizēm ir vajadzīga lielāka pacietība. Un, principā, katrs saņem pēc savām vajadzībām. Ir cilvēki, kam ir būtiski pelnīt kādu konkrētu summu. Agri vai vēlu, viņi to pelna. Ir tādi, kam tā summa nav tik būtiska, lai uz to ieciklētos un viņiem pietiek ar to, kas ir. (Vairāk grib vienmēr un visi. Tas ir cilvēka dabā.)
Man nauda ir vajadzīga pirmkārt kvalitatīvai atpūtai. Man ir būtiski redzēt pasauli. Tā ir mana galvenā vajadzība - redzēt, nav svarīgi kā un kur, to es realizēju, pēc maciņa biezuma, konkrētajā brīdī. Ja es nevaru atļauties aizbraukt uz Āfriku, braucu Romu. Nepietiek līdz Romai, braucu uz Ludzu. Nepietiek līdz Ludzai, braucu uz Mežaparku. Kad vajadzība pēc redzēt ir realizēta, es varu apmierināt citas vajadzības.
Citiem galvenā vajadzība ir komforts. Un cilvēks darīs visu, lai justos komfortabli. Citam svarīgi garšīgi paēst, citam uzķīlēt autiņu, citam nopirkt jaunuāko telefonu, citam izdzert dienišķo aliņu.