Kad man bija 17mit, iepazinos ar savu sapņu vīrieti, tā man likās. Jau pēc gada sākās problēmas, jā, jā, vajadzēja šķirties, bet biju naiva un nepieredzējusi. Brīžiem bija labi, brīžiems slikti, bet pēc pieciem kopdzīves gadiem pieteicās meitiņa. Gaidiju peciņu, arī viņš gaidija, bet , diemžēl, nemainījās, nekļuva par ģimenes cilvēku. Tusiņi, iedzeršana ar draugiem, meli..., bet es naivā cerēju, ka mainīsies taču. Kad nu biju pazemota līdz pēdējam, sapratu, ka tā nevaru, biju sabojā'jusi sev veselību, patstāvīga depresija. Sapratu, ka jāšķirās. Tik viegli tas nebija, nelaida mani vaļā, kaut tanī pašā laikā nedarija neko, lai mainītos.
Nezinu kādēļ to stāstu, laikam tādēļ, ka man sāp tas, ka nevaru izveidot attiecības. Jau pagājuši vairāk kā trīs gadi, bet es nevaru. Jūtos zemāka par zemi, nesmuka,nevajadzīga, baidos laist kādu sev klāt. Nu beidzot bija parādījies cilvēks, kuru biju gatava pieņemt, bet viņš atkal nodara man pāri.
Sāp tas, ka pirmais vīrietis manā dzīvē man tik ļoti darīja pāri, Jūs pat nestādaties priekšā, kam es ar to vīrieti gāju cauri, kamēr izšķirāmies... un kas ir tagad? Nekas! Viņš ir laimīgs ar citu, tas cilvēks, kurš mina mani ar kājām, pazemoja, ir laimīgs, kamēr es netieku galā ar sekām....
Tas ir godīgi? Nu kā tā var būt? Viņš tiešām nav labs cilvēks, sāpinājis ne tikai mani, daudz ļauna darījis, arī sava bērnam un ģimenei pāri darījis.
Es darīju labi, ka izšķiros no viņa? Varbūt vajadzēja vēl paciesties, varbūt būtu mainijies ar mums? :(
Piedodiet par palagu, bet tik ļoti sāp, es varētu turpināt un turpināt...
12
