Čau!
Ārā tik smuks laiks, gribējām braukt uz kalna, jo draudzene vakar piedāvāja. Nu, super! Sazvanīju māsu, viņa arī pieteicās. Savācu draudzeni un šī man saka, ka vēros, kā mēs šļūksim no kalna, pati negrib. Nu, man jau iekšā tāda škrobe, jo pati piedāvāja un tad pārdomāja. Bet māsai jau solīju, t.k. savācu viņu un braucām. Aizgājām pirkt biļetes un izrādījies, ka pacēlājs ir salūzis un būs jākāpj augšā pašiem (nav augstu jākāpj). Un māsa teica, ka negrib un nekāps, nafig. Bļāviens, es reāli uzsprāgu. Tik obidna palika, ka jāpierunā visas kā mazās meitenes, iesēdos mašīnā, aizvedu visus mājās un aizbraucu. Nezinu, man liekas, ka tāda attieksme nav OK. Sabojāja gan sev, gan man pēdējās brīvās dienas, jo rīt arī negribu nevienu no viņām redzēt, jo uzskatu, ka tā darīt ir vnk cūcība. Un jā, man reāli skumji, jo beigu beigās vainīga tāpat paliku es :-/
unique, forši, ka suņuks mājās :-)