Vientuļniece 30gados

Cosmo ir raksturīgi piekasīties konkrētiem cilvēkiem. Liekat mierā manus komentārus,es nekomentēju jūsu,pēc manām domām,absurdos padomus šeit. Dariet arī jūs tā. Beidzu ar jums te diskutēt,viss.:-)

Ja sievietei ir 30 tad vīrietim ir jabūt vismaz ap to pašu vecumu normāli. Tai vecumā vīrieši nu jau zina ko grib un ir gana daudz jaunāku skaistāku un perspektīvāku sieviešu par vienaudzēm. Un pēc vīriešiem tajā vecumā ir pieprasījums parasti ja vien nav aizkavējušies bērnībā vai ar kādu citu vainu. Vēl vienīgais ir divi scenāriji iespējami ar laimīgām beigām - atņemt vīrieti kādai kurai tāds ir ticis bet nav pelnījusi vai arī nodempingot - izjaukt citu ģimeni piedāvājot iespēju pieiet attiecībām ar mazāku iespringumu.

27 gadus jauna sieviete jau arī nav "svaigs auto no salona"

Ja neprecējusies un bez bērniem, tad principā ir gan. Citi kritēriji ;-) nez vai ir būtiski.

nu un kas tad notiek tajos 30 gados, seja novīst un menopauze sākās? pārāk ieciklējušies uz cipariem, daudz brīvu un normālu cilvēku (tātad gan sieviešu, gan vīriešu) ir arī pēc 30, tas, ka viņi ir vieni, var nebūt saistīts ar tarakāniem.

Simts plusi šim komentāram! Man pašai ir mazliet cita situācija kā autorei - man ir 25 gadi, drīz būs 26, bet ar katru gadu aizvien vairāk pārliecinos par to, ka negribu ne bērnus, ne ģimeni, ne laulības, ne vispār kopdzīvi ar kādu vīrieti. Citi parasti saka, ka tad vēl nav atrasts īstais, bet tur jau tā lieta, ka to īsto nemaz negribu atrast. Esmu bēgusi prom pat no lieliskiem, brīnišķīgiem vīriešiem, līdz ko jūtu, ka laiks doties citur. Esmu kā mūžīgais ceļotājs, kuram vienā vietā ar laiku paliek grūti. Ir bijušas lielas mīlestības, taču esmu lauzusi sirdi pati sev, aiziedama tad, kad viss kļūst pārlieku nopietni. Tagad plānā ir pāris gadus padzīvot citā valstī, pēc tam vēl kādā citā, kamēr vecums kaulus nesāks lauzt un nebūs kādā vietā jāpaliek līdz pēdējai stundiņai.
Tieši Latvijā esmu izteikti novērojusi to, ka tad, kad cilvēkam tuvojas konkrēts vecuma posms, rodas neliels spiediens no apkārtējiem. Sievietēm ap 30 visbiežāk uzdod tradicionālos jautājumus par bērniem un vīru, savukārt vīrietis pēc 30-mit, kurš vēl nav precējies, ar bērniem vai grandiozu karjeru, skaitās pilnīgs neveiksminieks, kurš noteikti slēpj kaut kādus zemūdens akmeņus. Cik esmu bijusi ārzemēs, neviens nekad nav pat painteresējies kāpēc esmu sev izvēlējusies tādu dzīves ceļu - visi pasaka, ka tas ir forši, atbalsta, nebrīnās par maniem dzīves uzskatiem.
Respektīvi, tas, ko gribēju pateikt ar savu komentāru, ir tas, ka nevajag iespringt uz to, ko saka citi - 30 gadi vispār nav nekāds vecums, kas par muļķībām! Man šķiet, ka tad vispār dzīve tikai sākas. Visiem nekad nav (un arī nevajag!) jādzīvo pēc viena dzīves modeļa! Visi nav vienādi!
Autorei iesaku īpaši nedomāt par kaut kādiem skaitļiem vai citu dzīves modeļiem, bet vienkārši dzīvot sev un tad viss ilgi gaidītais un plānotais atnāks pats no sevis, kad būs īstais laiks, īstā vieta un īstie apstākļi. Ja visu dzīvi pavadīsim mēģinādami dzīties pēc kaut kāda sabiedrības rāmīša, mēģinādami visu darīt kā pēc plānotāja, iespringstot uz skaitļiem (25 gados karjeras virsotne - check!, 30 gados bērns - check! utt. tjp.), aizmirsīsim pašu svarīgāko - dzīvot SEV!
Lai veicas! :-)

Ophelia baigi labo palaida.

Jaa, tuvojas 30, vaimandieninj, zaarku pasuuti :-D

Tieši Latvijā esmu izteikti novērojusi to, ka tad, kad cilvēkam tuvojas konkrēts vecuma posms, rodas neliels spiediens no apkārtējiem. Sievietēm ap 30 visbiežāk uzdod tradicionālos jautājumus par bērniem un vīru, savukārt vīrietis pēc 30-mit, kurš vēl nav precējies, ar bērniem vai grandiozu karjeru, skaitās pilnīgs neveiksminieks, kurš noteikti slēpj kaut kādus zemūdens akmeņus. Cik esmu bijusi ārzemēs, neviens nekad nav pat painteresējies kāpēc esmu sev izvēlējusies tādu dzīves ceļu - visi pasaka, ka tas ir forši, atbalsta, nebrīnās par maniem dzīves uzskatiem.
Respektīvi, tas, ko gribēju pateikt ar savu komentāru, ir tas, ka nevajag iespringt uz to, ko saka citi - 30 gadi vispār nav nekāds vecums, kas par muļķībām! Man šķiet, ka tad vispār dzīve tikai sākas.

Lūk iemesls, kāpēc Latvijai nav nākotnes. Jo šāda veida domātāji(es, es, man un es pats) ir tie, kas sociālo piramīdveida sistēmu nākamo 20mit gadu laikā sagraus pilnībā. Viņiem pašiem būs labi- gan jau kkādu pensiju sagrabinās, ja kaut vai tais pašās ārzemēs dabūs labu partiju uz šī piedzīvojumiem bagātā mūža otro pusi, bet visām citām, kas nedomā tikai par sevi, bet arī, piemēram, es teiktu, vēlas būt mātes, vēlas laimi ğimenē un laimīgas vecumdienas ar mazbērniem diemžēl vajadzēs klausīties jau nākamo paaudzi runājam vairs ne latviešu mēlē, jo ne Latvija vairs būs tā valsts, kas Jums visām te, kas zem 30mit gādās pensiju. (t)

Visa Eiropa sastopas ar sho pašu problēmu, bet Vācijai ar 80miljonu iedzīvotāju skaitu 1 miljons sveštautiešu nebūs problēma, kamēr Latvijai ar 1 miljonu latviešiem, kas dažkārt pat savā starpā aiz , sauksim to par "pieklājību", runā krieviski, jo domā, ka "tas otrs" ir krievs- 1 miljons neizbēgamo iebraucēju, ir beigas un ămen.

Paldies Ophelia par šo radošo garu! :-/

Excite
Cik muļķīga argumentācija ģimenes dibināšanai un bērnu radīšanai! Varbūt bērns izdomās studēt un uz dzīvi pārvākties uz ASV. Ko tad? Teiksi, ka nedrīkst, jo jāglābj Latvija, jāpelna tev un citiem pensija? :D

Ophelia
Tas nav spiediens no sabiedrības, tā nav kaitināšana. Tas ir labi domāts aicinājums. Lai cik moderni mēs nebūtu, bioloģisko pulksteni neviens nav atcēlis. Jo vecāka sieviete pēc 30, jo mazāka iespēja ieņemt pirmo bērnu un iznēsāt to bez komplikācijām. Ir pāri, kas gadiem ilgi netiek pie bērniem pat agrākā jaunībā, bet viņiem vismaz ir laiks ārstēties. Sievietēm ir tāda īpatnība, ka līdz 30 gadiem bērnus var kategoriski negribēt, bet tad notiek klikšķis un bērnu sagribas vairāk par visu. Un tā nu ir tāda lieta, ko nopirkt nevar. Ir skumji, ja tik lielu u skaistu sapni neizdodas piepildīt. Redzot sava laika biedru ciešanas, gribas mudināt jaunos pārāk neatlikt bērnu radīšanu-tāpēc tie vecie uzbāžas. Labu gribēdami.

Cien Teika- Tev nekad nav licies, ka Tava sūtība/jēga vai vienalga kā Tu to dēvē- šai pasaulē ietver arī kko vairāk par vienkāršu eksistenci?

Uzskatu, ka tā ir pat ļoti pamatota argumentācija. Pavisam vienkārši- neviens cilvēks NEKAD nav bijis spējīgs nodrošināt savu iztikšanu visas savas dzīves laikā. Pirmos 20mit un nu jau dažreiz arī 30 mit gadus bieži palīdz vecāki un pēdējos 10, 20mit vai cik nu sanāk- bērni. Tā tas ir bijis vienmēr. Arī pensijas maksās mums mūsu nākamā un aiznākamā paaudze, tāoat kā tagad sociālo budžetu, ko jau tagad izmaksā pensijās, taisam mēs. Tas nav nekāds mistisks uzkrājums no 1978 gada.
Bet Tagad atrodas Jaunā tipa domātāji, kas uzskata, ka viņi var tusēt visu mūžu un par saviem pārdesmit darba gadiem, kad, īpaši Latvijā, nodokļi maksāti kā pagadās, viņi būs pelnījuši to pašu kā 3 un 4 bērnu ğimenes. Vienā vārdā- utopija.

Tāpēc bērni nav izvēle. Tas, meitiņ, šajā pasaulē, kur valda nauda, nu jau ir arī pienākums. Vismaz tā būtu jābūt.. (t)

Tagad plānā ir pāris gadus padzīvot citā valstī, pēc tam vēl kādā citā, kamēr vecums kaulus nesāks lauzt un nebūs kādā vietā jāpaliek līdz pēdējai stundiņai.
Tieši Latvijā esmu izteikti novērojusi to, ka tad, kad cilvēkam tuvojas konkrēts vecuma posms, rodas neliels spiediens no apkārtējiem. Sievietēm ap 30 visbiežāk uzdod tradicionālos jautājumus par bērniem un vīru, savukārt vīrietis pēc 30-mit, kurš vēl nav precējies, ar bērniem vai grandiozu karjeru, skaitās pilnīgs neveiksminieks, kurš noteikti slēpj kaut kādus zemūdens akmeņus. Cik esmu bijusi ārzemēs, neviens nekad nav pat painteresējies kāpēc esmu sev izvēlējusies tādu dzīves ceļu - visi pasaka, ka tas ir forši, atbalsta, nebrīnās par maniem dzīves uzskatiem.

Dzīvot dažādās valstīts un baudī brīvību par saviem lēmumie var arī esot attiecībās, ar cilvēku, kurš vēl otram labāko un nevēlas otru ierobežot. Un to var darīt kopā vai atsevišķi. Dzīvē pierādīts :)

Es pati neesmu jutusi jebkādu spiedienu no sabiedrības, saistībā ar bērniem. Varbūt, jo neskatos Tv un nelasu man nepiemēŗotu presi. Īpašu atšķirību arī ārzemēs neesmu novērojusi. 25 gadi jau vispār tāds interesants vecums, tieši iekšējās pasaules sakārtošanai :)

27 gadus jauna sieviete jau arī nav "svaigs auto no salona"

Ja neprecējusies un bez bērniem, tad principā ir gan. Citi kritēriji nez vai ir būtiski.

Nu, principā, tomēr nav, jauns ir jauns, mazlietots ir mazlietots. Bet, par to, ka tas nav būtiski varu piekrist....dažreiz :D

Autore atslābsti! Lielai daļai nekad nebūs miera un viņu deguni urķēsies svešās darīšanās. Man bija 25 gadi un nevienas nopietnas attiecības - tev vajag vīrieti, citādi paliksi vecmeitās. Satiku vīrieti - nu kad tad kāzas svinēsiet? Saderinājāmies - nu kad bērniņš būs, neesat jau vairs tik jauni? Apprecējāmies, meita piedzima. Tikko bēbis apvēlies - kad tad otro radīsiet? Ai, ai, ai, pēc 4 gadiem? Tad jau tak tev būs pāri 30, nebūsi vairs jauna mamma, kā tad līdz tiem 3 bērniem tiksiet? Tas jau nekas, ka man 3 bērnus noteikti negribās. Un tad es atbildu, ka man ir meita un divi kaķi - man jau ir 3 bērni!

Ophelia visu riktīgi forši pateica! Ārzemēs tiešām cilvēkiem domāšana ir daudz atvērtāka un pozitīvāka, savukārt, pie mums vēl saglabājušies ļoti daudz stereotipi.

Man ir 28 un šobrīd šķiros no vīra. Lēmums bija kopīgs un pārdomāts, sapratām, ka tā abiem vienkārši būs labāk. Tātad apzināti savos drīz 30 gāju uz to, lai atkal būtu single statusā. Vienīgie, kas nesaprot mūsu izvēli patiesībā ir vecāki un no vienas puses jau var saprast, viņi dikti vēlas mazbērnus. Bet esmu stingri pateikusi, ka tā ir mana dzīve un pat mammai nav tiesību līst ar savu viedokli, ja to neprasu. No pārējās sabiedrības gan spiedienu nejūtu. Es izbaudu to, ka šobrīd atkal esmu brīva, izmantoju iespējas, ko brīvība piedāvā, jo zinu, ka vienu dienu satikšu to vienīgo, bez kura savu dzīvi vairs iedomāties nevarēšu. Bet līdz tam tikai ar smaidu sejā un uz priekšu! Katrs mirklis un katrs dzīves posms ir jāizbauda! :)

Dažādos vecumos var satikt savu īsto.
Ne veiksme vai neveiksme slēpjas īstajā vīrietī ,bērnos, bet gan cik Tu pati jūties veiksmīga.

lasu un domāju- kur ir visi tie minētie ņemamie 30gadīgie brīvie vīrieši? un vēl ar daudzu cosmo meiteņu noteikumu, ka neveidotu attiecības ar tādu, kuram ir bērns/i no iepriekšējām attiecībām?

Klaviatura, kāpēc šķiraties, ja drīkst jautāt?

klaviatura uhh, tāds poztīvisms, pašapziņa un drosme no tevis staro, malacis (l)

un tad satiksi tādu vīrieti,kuram arī pēc 30 un jau savi 3 bērni...un no tevi neko vairs nevajadzēs...vot karjeristes... :-D