Sveikas, dārgās dāmas! Zinu, ka ir jau diskusijas par šo tēmu, kuras tikko ilgi un dikti tika izskatītas, bet īsti līdz galam ne mana situācija.
Mans stāsts sākās 4 vai 5 gadus atpakaļ, kad negaidīti pēc Jāņiem piemeklēja ļotti nepatīkama kaite- infekciozā mononukloze- reta slimība, kura izpaužas ļoti dažādi pēc pieredzes- manā gadījumā- pilnīgi un absolūti neviens orgāns nepildīja savas funkcijas un +20 kg, kā rezultātā mani 54 kg pārtapa par 74 kg... 2 nedēļu laikā, kaut gan ēšanas paradumus slimnīcā nemainīju. Sākumā centos kaut ko darīt lietas labā, pat ļoti- nesēdēju uz vietas un necerēju uz brīnumu, tomēr nekas nenotika.. Ārsts teica, ka vielmaiņa ir sabojāta un tās ir slimības sekas, teica, ka tas esot normāli un svars atgriezīsies tāds, kāds bija. Nu, ja tā, tad man atliek tikai gaidīt.. Gaidīju gadu,- nekas nemainījās. Pēc diviem arī ne. Sāku sevi šaustīt, dusmoties. Ļoti raudāju. Sāku neēst.. Vienu dienu, divas, trīs.. Protams, pēc tādas neēšanas sākās rīšanas maratoni(likās, ka kuņģis ir bezizmēra un iekšā stūmu visu, kas lien un kas nelien) kas pēc tam, protams, arī tika atvemts(pat ja tika apēsta viena ābola šķēlīte, sākās sirdsapziņas pārmetumi un arī tā tika atvemta). Svars sāka kristies burtiski pa dienām, ja ne stundām. Tā bija vienu reizi, otru, trešo, līdz vienā jaukā dienā palika pavisam slikti- ēdusi nebiju neko, bet sākās vemšana- ārā nāca kuņģa sula.. Ārste konstatēja man ļoti nepatīkamu un sāpīgu diagnozi- bulīmija un anoreksija, ar piebildi, ka no anoreksijas varu izvairīties, ja sākšu normāli ēst. Kuņģis sāk atteikt pilnībā un, ja tā turpināsies, es izdilšu, kamēr nomiršu. Protams, saņēmos, kaut gan arī ģimenes acīs jau redzēju sāpes un vienu mirkli pat šķita, ka viņi no manis atvadās( tagad skatos un brīnos par to gribasspēku un apņēmību, kas manī radās pēc ārsta vārdiem). Viss iegāja normālās sliedēs, tomēr ne vemšana.. Pārmetumi, ka kaut ko esmu apēdusi, nepazuda. Un nebija svarīgi- tie bija dārzeņu salāti savā sulā maza porcija vai torte. Tā tas turpinās jau 2 gadus,- principā pēc katras maltītes dodos uz toleti un atstāju savu maltīti tur. Esmu gājusi pie psiholoģes, kura teica, ka tas ir kādas emocijas trūkums organismā(šķiet, ka mīlestība), tomēr arī psiholoģe nespēja man palīdzēt, un, ja tā godīgi, situācija palika vēl sliktāka.
Tagad sēžu un saprotu, ka sevi ļoti ienīstu par visu, ko esmu sev nodarījusi. Svars tagad man arī pēc šī visa ir krimināls( uz augumu 1,69 aptuveni 80 kilogrami) un vienīgais, ko esmu ieguvusi pēc šī visa,- kuņģa vārstulis, kas notur pārtiku kuņģī vairs savu funkciju nepilda pilnvērtīgi, gastrīts, kuņģa čūla, regulāri krampji pa visu ķermeni un depresija(tā nav tikai slikta diena, bet ārsta atzīta diagnoze). Es nevēlos vairs tā dzīvot, vēlos sakārtot vielmaiņu, mīlēt un būt mīlētai( ar bijušo puisi izšķīrāmies, jo viens no iemesliem bija- viņš nespēja noskatīties, kā es sev daru pāri, sāpīgi bija mani naktīs vest uz slimnīcu ''atkačāt'' pie sistēmām, kad sākās nekontrolējama kuņģa sulas vemšana), vēlos nodarboties ar sportu, sakārtot domāšanu, ēdienkarti, un, galu galā,- arī svaru.
Es atzīstu savu problēmu un to, ka man ir vajadzīgs ārsts, bet varbūt arī kāda no Jums ir tam izgājusi cauri un var padalīties ar reālu viedokli, kā no tās elles tikt ārā? Šķiet kā tāds nebeidzams skrējiens nekurienē. Un vēl.. Kāda skaitās tā pareizā diēta, ar ko man būtu jāsāk? Un cik bieži un ilgi vajag nodarboties ar sportu, lai organismam nenodarītu vairāk ļauna, kā laba?
Ceru uz atsaucību un to, ka negācijas tiks paturētas pie sevis, kaut gan centīšos saprast arī tādus viedokļus.
15
