Sabiedrība un daudzbērnu ğimenes

Solo_
Cik tavai māsai gadu? Ja vairāk par 16-neskaitās. Tā mērīšanās ir līdz aptuveni 16 gadiem. Pēc tam jau sāk apjaust kaut ko no garīgām vērtībām.

Solo_
Nevis man kas bērnībā trūcis, bet ir šokējoši atklāti bērni, kas stāsta par to, kas notiek skolās. Var tikai pabrīnīties. Mobings iet uz urrā, daudzus apceļ materiālu iemeslu dēļ. Žēl, ja tādiem bērniem vecāku domā tā, kā kosmietes.
Kumu
Ne jau visu jāpērk, bet to, kas ir vidusmēra bērnam. Tikai tik daudz, lai bērns jūtas komfortabli savu vienaudžu vidū.

Bet neiešu ar jums strīdēties-es esmu liela bērnu interešu un tiesību aizstāve. Nepatīk, ka bērniem dara pāri vai liek justies slikti. Es palieku pie sava-katram bērnam vajag laimīgu un bezrūpīgu bērnību! (l)

Pati nāku no 7 bērnu ģimenes. Joprojām neesmu vecākiem piedevusi viņu vieglprātību - radīt tik daudz bērnus, ja dzīvo trūkumā. Visi bijām radīti apzināti. Nebija ne dzērāji, nebijām pie nelabvēlīgo ģimeņu skaita. Tomēr nākamais vārds, jo iemācījos aiz vārda -mamma-, bija - nav naudas.
Visi skolas pasākumi un ekskursijas gāja gar degunu, jo nav naudas. Par drēbēm un apaviem nemaz nerunājot, bija ziemas, kad kedās staigāju, jo nebija par ko zābakus nopirkt. Vecākajām māsām bērnības nebija, jo bija jāvāc jaunākie.
Manā ģimenē nebija ne kripatas no tā izslavētā sirsnīguma un mīlestības, kas starojot no lielajām ģimenēm. Uzaugām savā vaļā, jo vecāki visu laiku bija darbā noskrējušies un par mums atcerējās tikai tad, kad vajadzēja par blēņām nopērt. Visu laiku, kamēr dzīvoju pie vecākiem jutos vainīga par to, ka esmu nākusi pasaulē. Kāda jēga no tiem daudzajiem bērniem, ja nav pat laika un vēlēšanās ar katru vakarā kaut 5 minūtes parunāties. Pati brīnos, kā ir sanācis, ka visi esam paši izkūlušies pa dzīvi, izmācījušies, strādājām un dzīvojams normāla cilvēka dzīvi. Vecāku nopelna tajā nav nekāda, tik tik, cik labi gēni.
Tāpēc man liekas svarīgi, ka es bērnam varu nodrošināt normālu bērnību materiālā ziņā, lai varu dot viņam vajadzīgās rūpes, lai viņš nejūtas kā traucēklis. Tieši tādēļ man nekad nebūs daudz bērnu, jo zinu, kā ir augt daudzbērnu ģimenē, kurā kaut kas līdz galam īsti nefunkcionē.

Tomēr nākamais vārds, jo iemācījos aiz vārda -mamma-, bija - nav naudas.

Oi tas teksts mani arī pusi mūža ir iedzinis stresā un tur pat nevajadzēja nākt no lielas ģimenes (t)

Es par 100 % piekrītu teikai! Wuzel-Wazel stāsts tikai apliecina, to ka tā IR taisnība.
Un manā diskusijā (par no vai sākumskolā vajag telefonu) visas rakstīja par to, ka pirks bērnam pēdējos Iphonu, jo redz tādi ir bērni.

Lielākā daļa te liekules, katrā diskusijā saka, to, kas ir "pareizi" .

Visu laiku, kamēr dzīvoju pie vecākiem jutos vainīga par to, ka esmu nākusi pasaulē. Kāda jēga no tiem daudzajiem bērniem, ja nav pat laika un vēlēšanās ar katru vakarā kaut 5 minūtes parunāties.

Tas ir tas ko es kā mamma esmu apņēmusies darīt , lai kāda nebūtu diena , lai cik piekususi es nebūtu man vienmēr būs vismaz 5 min laika , vakara sarunai ar meitu , man tas šķiet sirsnīgāk un noderīgāk ,par visu pārējo, es nekad negribētu , lai mana meita izjūt sajūtu , ka viņa nav svarīga vai mīlēta , un tam nav nekāda sakara ar vecumu , drīzāk man šķiet jo lielāki kļūstam jo svarīgāk ir atgādināt , ka ģimene ir tā miera oāze , kur lai kas nebūtu noticis , sapratīs , atbalstīs un nenosodīs...
Es no visas sirds jūtu līdzi cilvēkiem kuriem nav bijusi iespēja just ģimenes rūpes un beznosacījuma mīlestību un patiesi ceru , ka saviem bērniem viņi neliegs šīs lietas , kuras nemaksā neko ....

Teika , mani pārsteidza, ar gadžetu ēru, bērni nav idioti , viņi taču saprot daudz vairāk nekā mums šķiet! Jebkurš cilvēks grib būt svarīgs un noderīgs , tevis pieminētā Maslova piramīda, bet tas neprasa tādus ieguldījumus , kā jau te minēja tās aplikācijas ies gan telefonā pa 200, gan pa 600. Protams dators ir vajadzīgs, bet visa dzīve ap to negrozās. Tāpat bērniem ir jāmaca lietu nolietojums - jauns telefons/dators, kad vecais saplīsa vai savu mūžu nokalpoja neviss katru gadu jauns. + lai ko mēs bērniem nestāstītu , ja paši nerādīsim savu piemēru , tā būs tukša demogoģija , ja ģimenē ir pieņemts 1x 2 gados atjaunot tehniku , arī bērns to uzskatīs par normu ... Mēs nevaram darīt ko paši , bet aizliegt bērnam , tā tas nestrādā ... arguments , ka es pieaudzis un pats pelni šeit nestrādās , nu kā - strādās tikai ne ta kā vajadzētu, lietas iegādājas pēc nepieciešamības neatkarīgi no to izmaksām. Ja bērnam šo iemāca no bērnības tas atrisnās daudzas problēmas . Bez naudas nevar , bet ne viņā ir laime un ne lietās, tas dod tikai iespēju. Ja cilvēks māk patiesi priecāties par nemateriālām lietām , es esmu pārliecināta , ka arī ar materiālajām viss būs labi.

Saprotu, ka agrāk neeksistēja mobilie telefoni u.c. tehniskie brīnumi, bet, jebkurā gadījumā, bija lietas, kas visiem vecākiem nebija pa maciņam.
Cik esmu runājusi.. visnegatīvākās bērnības atmiņas ir tiem cilvēkiem, kuriem pietrūka vecāku mīlestība un uzmanība.. ne lietas. Siltums sirdī spēj reizēm aizpildīt šādus tādus budžeta robus, manuprāt :)

Man arī šķiet, ka stilīgās planšetes un viedākie no tālruņiem ir bezmaz atvieglojums vecākiem, jo vieglāk ir padot planšeti, lai bērns rosās savā nodabā. Vērojot mazos radiniekus nonācu pie secinājuma, viņiem daudz vairāk patīk par planšetēm, ka ar viņiem pavada kāds laiku, rotaļājas, zīmē utt.. :)

visas rakstīja par to, ka pirks bērnam pēdējos Iphonu, jo redz tādi ir bērni.

Koa? Visi jau nu gan tā neteica.

Wuzel-Wazel stāsts nav nekāds izņēmums. Parunājiet vairāk ar pašiem bērniem no daudzbērnu ģimenēm. Ne to vien pastāstīs. Tāpēc man derdzas tās daudzbērnu mammas, kas lepni stāsta, cik viņām forša ģimene, visa pietiek, jo bērni paēduši un siltām kājām (re, te forumā arī pāris lapas iepriekš viena to raksta). Diemžēl bieži bērni nemaz tā nejūtas. Pietrūkst gan materiālā puse, gan emocionālā un bērniem trauma uz mūžu, ka nevienam tā īsti nav vajagdzīgi, ir tikai traucēklis. Bērni taču nav mājlopi- viņiem jādzīvo sabiedrībā un gribi negribi, visi cilvēki- arī bērni- salīdzina sevi ar citiem. Un bērni rūpes par sevi (gan materiālas. gan garīgas) identificē ar mīlestību pret sevi. Un ja vēl daudzbērnu vecāks lepni paziņo, ka re, kāds labs vecāks bijis, cik pareizi audzinājis, jo visiem labas izglītības, darbs, tad tas ir spļāviens sejā tādām kā Wuzel-Wazel. Ne jau vecāku nopelns tas ir, ka Wuzel-Wazel un viņas brāļiem/māsām nebija citu iespēju, kā izcīnīt savu vietu zem saules pašiem.
Protams, protams, ir atsevišķas, ļoti turīgu cilvēku ģimenes, kur tiešām bērniem pietiek visa kā. Bet tad tiem ienākumiem arī jābūt stipri virs vidējiem- nu vismaz 4000eur uz ģimeni.

Teika spolite es rakstiju par siltam kajam un pilniem vederiem par savu bernibu, ne teicu, ka tās ir vienīgās manu bērnu vajadzības, kas tiek apmierinātas. Un vai tad tie tavi nosaultie 4000 EUR ir tik milzīga summa 2 pieaugušajiem, jo mēnesī nopelnīt? Nebūt ne.

Un vai tad tie tavi nosaultie 4000 EUR ir tik milzīga summa 2 pieaugušajiem, jo mēnesī nopelnīt? Nebūt ne.

Ir jau nu gan patiesībā :-/ Citi labi ja to 1500 EUR nopelna kopā liekot naudu. . .

OneandOnly
Latvijā nopelnīt 2000Eur uz rokām reti kuram izdodas. Labi, es varbūt esmu kaut kāda bomzene, bet nepazīstu nevienu, kas mēnesī tik daudz saņem. Kur nu vēl ģimeni, kur abi pieaugušie tik pelna.

Valsts prezidents saņem tikai 3142eur.

Kā vispār roka ceļas dzemdēt tik daudzas reizes?
Es dzemdību sāpes un visas tās mokas nekad neaizmirsīšu.
Apzināta sevis sāpināšana.
Nekad nespētu otrreiz dzemdēt un iznēsāt, tas nav priekš manis.

Domāju, ka Wuzel-Wazel stāstītais ir skaudrā 'labākā scenārija' realitāte. Sliktākajos gadījumos klāt nāk alkohoimsms un vardarbība ģimenē, labākajos ( bet retajos) ģimenes ir ar pietiekošu finansiālu nodrošinājumu (kas izslēdz milzīgo laika un uzmanības trūkumu). Bet tas - spekulēju, protams - ir izņēmums, ne vairums.

Tās ģimenes, kur ir 3+ bērni un kuras personīgi pazīstu un esmu bijusi - visas ir vai nu wuzel - wuzel 'varianti' vai skumjāk (nozūdoši ģimenes tēvi ar ieradumu aizdzerties). Tādēļ mana, kā sabiedrības locekļa attieksme, ir - radīt vairāk kā spēj pavilkt ir bezatbildība un nolaidība attiecībā pret pēcnācēju bērnību.

Valsts prezidentam tiek dotas vel ari citas privilegijas- labs dzivolis, masina.

kamēr dzīvoju pie vecākiem jutos vainīga par to, ka esmu nākusi pasaulē.

Tas nav ekskluzivi tikai daudzbernu gimenei. Daudziem berniba taa diemzel ir bijis, ka berns ir juties kaa nasta pat tad ja vins ir vienigais berns. Ir trukusas elementaras lietas tadas ka drebes, apavi, partika.

Bērnībā dzīvojām trūkumā - ome sūtīja pārtikas pakas un tā, kaut gan bijām tikai divi bērni, bet to, ka dzīvojām trūkumā es uzzināju tikai daudzus gadus pēc, tajā brīdī man nelikās, ka es būtu sliktāka kā visi citi. Vienīgā reize ko atceros bija tad, kad pārceļoties uz jaunu skolu mani 1x apcēla par lāpītajiem džinsu ceļgaliem, kaut gan tas bija skaisti izdarīts - mamma bija šuvēja un aplicēja uz nebēdu. Ome man joprojām atgādina, ka es toreiz esot atcirtusi, lai skatoties, kas galvā notiek nevis citiem mugurā, 3. klasē. Beigu beigās esmu vecākā māsa 4 citiem un neko. Bija sliktāki laiki, bija labi laiki. Jā, auklēju mazos un dusmojos par to, bet šobrīd mani tas tiešām vairs neuztrauc.

Bērnā mantu svarīgumu ieaudzina vecāki. Viens, ka mantas ir jātaupa, viens ka pērk tikai tādēļ, ka ir citiem. Šobrīd audzinot savu bērnu, vienīgais par ko es uztraucos vai es spēšu izaudzināt pašpietiekamu cilvēku ar savu pamatotu viedokli un nostāju, pat ja tie nesakrīt ar maniem uzskatiem.

Uzskatu, ka daudzbērnu ģimenē var izaugt bērni bez tarakānu galvas fermā tikai pie varianta, ka ģimene ir normāli pārtikusi (t.i. nedzīvo no rokas mutē). Ja vecāki neskatās uz saviem bērniem kā uz badīgām rīklēm, kas jābaro un plikām pakaļ*m, kas jāapģērbj. Varbūt, ka kkur ir tādas ģimenes, kas skaita putraimus katlā, bet visi ir tik sirsnīgi un mīloši, ka ar mīlestību paēd un apģērbjas. Es tādas nezinu.
Man manā bērnībā nebija ne materiālās, ne emocionālās puses. Tas arī ir iemesls, kādēļ man tik ļoti nepatīk Ziemassvētki, jo tie mūsu mājā bija traģiski. Atceros, ka mēs ar māsām saskaņojām pasaciņas, ko skolā kalsesbiedriem par dāvanām stāstīt. Bija reizes, kad saņēmu zeķu pāri vai kabataslakatiņu. Man nevajadzēja lelles un dāvanas par milzīgu naudu, tomēr pasakiet visas nemateriālo labumu sludinātājas - jūs kā bērns būtu sajūsmā par zeķēm zem eglītes, laikā kad citiem ir zīmuļi, penāļi, kāda lelle vai grāmata? Vai iedomājieties sevi, kad jāklausās kā citiem gāja ekskursijā, kurā pašas nebijāt, jo nav naudas. Tas pats ar visiem klases vakariem utt.
Ja būtu vismaz bijusi sirsnīga gaisotne, tad jau būtu po par tām "dāvanām", bet ja zeķēm komplektā nāk uz visu pasauli dusmīgi vecāki, tad nekas priecīgs nesanāk. Atceros, ka skolā ar asarām acīs klausījos un skatījos, ko citi ir dabūjuši svētkos. Jo vecāka paliku, jo vienaldzīgāka un aukstāka pret visu, kas notika apkārt. Man tagad vēmiens nāk klausoties, kā mani vecāki dižojas ar mūsu panākumiem, it kā tur kaut nedaudz būtu viņu nopelns. Ir nopelns - uztaisīja mūs.
Es te nedaudz aizsvilos, bet kā jau redzams šī man ir sāpīga tēma, kas joprojām man traucē normāli dzīvot.

Pozitīva,ja spēj par bērniem parūpēties, aprūpēt ,materiāli nodrošināt.
Negatīva, neizpratne- ja viss ir otrādāk nekā augšā minēts.
Viens ir ,ja viss ir bijis labi , ir 5 bērni un rodas grūtības ,nespēj savilkt galus, bet otrs-ja jau apzinās,ka nebūs īsti ar ko bērniņu pabarot, bet tik ražo un ražo dažādu iemeslu dēļ-liktenis tā ir lēmis, ai, nepatīk prezīši , ooo-man tas vīrietis tā patīk,ka aiztumšojas jau ceturto reizi smadzenes un nespēj nociesties līdz brīdim,kamēr varētu izsargāties, būs papildus naudiņa (īstermiņa domāšana), man bērnībā vienam bija vientuļi un ,tāpēc maniem bērniem būs daudz māsu, brāļu.

Wuzel-Wazel - tu, iespējams, nemaz nezini, bet kāda īsti bija tavu vecāku "motivācija" tik kuplai ģimenei? Visi kaut kā "gadījās"?
Zinu vienu ģimeni, kurā bija 2 bērni un vecāki gribēja (un sagādāja) vēl trešo, kaut gan finanses nebija spožas. Nu, es saprotu, ka bērnus var mīlēt utt., bet kāpēc tieši vajag sagādāt bērnu, ja visu laiku spiesti aizņemties naudu, kalkulēt katru centu un naudas nekad nav gana? Man tas tomēr šķiet mazliet bezatbildīgi, jo viņi būs spiesti bērniem atteikt visādas lietas un ne tikai lietas - tie paši ceļojumi, ekskursijas maksā naudu.