Lai arī man ir tikai septiņpadsmit, ikdienā nākas justies kā vientuļai, nevienam nevajadzīgai pelēkajai pelei. Ne ar ko jau no vientuļas vecmāmiņas neatšķiros, vienīgi ir vecāki (pie tam šķirti) un mācos skolā.
Bēdu stāsts šāds... Mani vecāki jau izšķīrās, pirms es piedzimu, un visu bērnību uzaugu vecmāmiņas dzīvoklī. Māte arī dzīvo pie mums, bet lielāko daļu laika strādā (arī no mājām. Vecmāmiņas attieksme pret mani ir briesmīga (domājams, uz pārciesta insulta pamata) - lielāko daļu laika paceļ balsi, pat par nepieliktu medu kundzītes kafijai, citreiz sit ar siksnu līdz asinīm. Ir pat saukusi policiju, ja ieslēdzos istabā, kad viņa kliedz (viņa policistiem stāsta, ka es it kā uzvedoties agresīvi), ir pat braukuši, un man ar milzīgām grūtībām izdodas pārliecināt policistus par pretējo. Uz tā pamata arī ir grūti izveidot attiecības ar vienaudžiem, viduvējas sekmes (ļoti bieži, kamēr pildu mājasdarbus, vecmāmiņa burtiski nāk pie rakstāmgalda, nogāž no krēsla un sāk mani sist ar siksnu pa seju, jo neesmu iztīrījis viņas istabu). Pamēğini pretoties - uzreiz zvanīs dienestiem par agresīvu pusaudzi. Ir runāts par māti par atsevišķu dzīvokli - neveiksmīgi, jo nevar pavilkt, aicināts meklēt psihologu - arī māte nevar pavilkt. Bāriņtiesai arī neredzu jēgu ziņot, jo pēc deviņiem mēnešiem paliek 18. Meitenes, iesakiet, ko man darīt??? Kā lai ar to cīnās???
3
