Daudzas mani atcerēsies no iepriekšējam diskusijām. Vārdu sakot nekas manā eksistencē nav mainījies, jo projām uzturos toksiskajā vidē un klausos ''mātes'' nievājošajos izteicienos.
Bet tagad atkal bija mums kašķis, par ko pastāstīju māsai. Viņa saka, ka drīz bez smadzenēm tur palikšu, tā noteikti ir. Māsa iesaka atrast citu dzīves vietu un dzīvot neatkarīgi no viņas un apsola palīdzēt ar naudām, vēl ir arī brālis, kas var palīdzēt.
Viss jau tiktāl būtu jauki, teorētiski var dzīvot skolas viesnīcā, bet praktiski tas tik viegli nebūs. ''Māte'' negrib atlaist savu kontroli un mani kaut kur laist. Ja man pietiks spēka un es uzdrīkstēšos mēģināt mukt, viņa cīnīsies ar visiem zemiskajiem līdzekļiem. Varu iedomāties kā viņa brauks uz skolu un kliegs, cik es viņai slikts, nepaklausīgs, izlutināts bērns, kas viņu nabadzīti, slimo māti ir piekāvis. Nedomājat, ka es pārspīlēju - ir bijušas daudzas līdzīgas situācijas ar vecākajiem bērniem. Viņa ir vienkārši neprognozējama un reāli bīstama. Draudi man vēl tagad ausīs skan..''Tu tikai pamēģini, tad tu redzēsi...''
Un sliktākais ir tas. ka neviens jau neko no īstās situācijas neko nesajēdz, bet nosodīt, gan visi māk. No virspuses jau vis izskatās jauki un labiņi - nu tik jauka, labiņa, mīloša māte, bet viņas īsto seju ir redzējuši tikai paši paši tuvākie, kas zin to kāds briesmonis viņa patiesībā ir. Viņas meliem un manipulācijām visi arī tic. Parasti domājot par ģimeni, nekas tāds taču pat prātā nenāk.
Vai ir jēga kādam kaut ko skaidrot? Pirmais tas ir šausmīgi sāpīgi un apkaunojoši un nav garantijas, ka kāds vispār ticēs īstai patiesībai, kas izklausās pēc muļķībām.
Un ja neko nedaru lietas labā, tad ir jāpacieš. Visi mēsli ir jāpacieš ar aizvērtu muti, ja, protams, negrib pa to muti dabūt. Pret tādu cilvēku nav reālas iespējas uzvarēt, viņai liekas, ka taisnība vienmēr ir bijusi un būs viņai. Visi citi var iet ellē. Un tik ļoti gribas kaut kādu taisnīgumu dabūt, par visām šīm ciešanām... Bet kā jau saka viss nāk atpakaļ, un viņa jau maksā par saviem grēkiem.
Tik smagi ir, kad esam sabiedrībā, viņa iztaisās par baigo māmulīti, nabadzīti un cietēju, kam neviens bērns neko vecumdienās nepalīdz. Cilvēki jau nesaprot - Tas ir kā nepalīdz mātei? Māmiņa taču, gan jau būs labi un palīdzēs... Liekulības kalngals, cilvēkos viņa ir pavisam cits cilvēks, un tad var cilvēkiem atkal žēloties, ka visi par viņu aizmirsuši, neviens viņai naudu nedod, kaut ārzemēs strādā. Man tas viss ir jāklausās un es jūtu, ka cilvēku viedoklis par mani mainās, mēs izskatāmies kā sliktie,,bet viņa nabadzīte. Viņa jau brīnās, ka kāds svešs cilvēks par mani kaut ko labu saka un uzslavē, viņa jaucās pa vidu un cenšas noliekt un nomelnot.
''Tev ir jāpaliek normālai un jāatiet no viņas,'' tā man māsa teica. Taisnība jau ir, bet tas prasa tik lielu emocionālo spēku. Es arī brīnos, kā es tā vispār drīkstu uzdrīkstēties?
Un eju 12.kl un 18 būs pēc 10 dienām.
340
