Vakariņošana

Kamēr mums vēl nav gatava viesistaba/ēdamistaba, tikmēr diemžēl kā pagadās, bet līdz ko būs gatava normāla telpa ar normālu ēdamgaldu, tā atgriezīsimies pie tradīcijas, ka katru vakaru 0,5-1 stundu veltām kopīgai vakariņošanai pie ēdamgalda bez TV, datoriem, telefoniem.. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi, jo īpaši svarīgi ģimenēs, kurās ir bērni.

2) ieliekat ēdienu, prom uz istabu un skatāties TV. Mājas ir mājas, tur izbaudām tā savu kopā būšanas laiku ēdot, jo sanāk arī uz restorāniem pastaigāt, kur tā gan nevar atļauties darīt un tad vairāk sanāk papļāpāt un izbaudīt atmosfēru!

Tikai un vienīgi pie saklāta galda. Abi divi.
( apkalpo otru tas,kurš tajā brīdī ir šefpavārs) . Est pie datora vai gūtā tas mums nav pieļaujams.

Vispār interesanti - kā jums ģimenē bija pieņemts? Atceros, man vecāki neļāva ar šķīvi iet skatīties televizoru. Biju dziļi nelaimīga par šo faktu, bet visādi citādi diezgan brīvdomīgu (vislabākajā šī vārda nozīmē) audzināšanas modeli atbalstošā mamma bija ļoti strikta - jāpaēd pie galda un tad vari iet.

Mums bija pie galda. Visa ģimene kopā.
Draugam nav ģimene. (mamma mirusi, tēvs riebīgs cilvēks ar kuru viņš atsakās kontaktēties.)
Tapēc mēģinu kaut kā draugu iesaistīt ka jāēd ir kopā. Mēģinu rast to ģimenes māju sajūtu kas viņam nekad nav bijis.

Manā ģimenē katrs ēda kad un kur gribēja, kopīga sēdēšana pie galda mums bija tikai svētku reizēs.

2.variants, istabā pie tv.

Atceros, man vecāki neļāva ar šķīvi iet skatīties televizoru. galda un tad vari iet

+ vēl lūrēja šķīvī un komentēja, lai paēdu vēl to un to. Man no šitā laikam ir bērnības trauma. :-D Nedomāju, ka kādreiz dzīvē varētu patikt tā noteiktos laikos sēdēšana un ēšana pie galda. Tāpat, ja kāds uzbāžas ar ēdienu, sakot, lai pagaršoju kaut ko, man to ēdienu vairs negribas, ja tas mierīgi stāvētu uz galda, sen būtu apēdusi.

Šobrīd dzīvoklī nav piemērota vieta kārtīgai vakariņu baudīšanai, ēdam pie letes, kura atdala virtuvi no viesistabas. Kad dzīvosim mājā, būs liels, masīvs galds, pie kura baudīsim kārtīgas maltītes. (l)

Kaut kas starp otro un trešo variantu, jo mums nav ēdamgalda un nav arī kafijas galdiņa. Tad nu draugs parasti ēd pie sava galda, es sēžu dīvānā.
Man nepatīk tā, bet neskriešu jau tagad galdu pirkt tāpēc, kuru nav kur likt.

++
Mums ļoti līdzīgi. Tikai ir kafijas galdiņš, taču to izmantojam pasēdēšanās, kur našķus salikt. Pašiem ikdienā ērtāk ir vnk kā kuro reizi - kaut kā starp otro un trešo variantu.
Mājās, ar mammu bija pierasts pie galda, bet tur arī bija - plaša virtuve, kārtīgs galds. Šeit domājam praktiski - ja nav vietas galdam, tad nav. Viss. Neskriesim pirkt, ja tāpat nav kur likt.

pie kopīga galda sēžam tikai svētkos(s)
un man tas jau no bērnības ir iegājies, jo mājās vienmēr visi ēda kā pagadās, dažādos laikos.
man tiešām ļoti nepatīk ēst virtuvē. parasti sanāk ēst pie datora, kauns, bet patiesība(s)

Noteikti pie galda. TV neskatāmies un ēst pie datora arī nešķiet pareizi...
Bērnībā, savukārt, vienmēr ēdām pie TV un man jau toreiz tas ļoti nepatika, vienmēr sapņoju par normāla izmēra ēdamgaldu un krēsliem (nevis žurnālgaldiņu, dīvānu un klubkrēsliem). Beidzot ir! (l)

vienmeer seezham virtuvee pie galda. ljoti retu reizi, diivaanaa skatamies tv eedot. ja daudz kas notiktu peec drauga praata mums virtuvee un guljamistabaa buutu tv haha

Visbiežāk ēdam dzīvojamā istabā pie TV. Mums nav kārtīga ēdamgalda, virtuvē ir lete, pie kuras nav īpaši ērti sēdēt un ēst.
Bērnībā visi ēdām pie galda, un neļāva mums iet prom no galda, kamēr nav paēsts. Šobrīd jau arī vecāku mājās arvien biežāk visi ēdam viesistabā pie TV.

Vispār interesanti - kā jums ģimenē bija pieņemts? Atceros, man vecāki neļāva ar šķīvi iet skatīties televizoru.

Mēs ar vecākiem vienmēr esam ēduši pie TV, nekad pie galda. Laikam tāpëc es arī tagad nevaru paēst neskatoties neko, obligāti jābūt kādam seriālam :D

Vispār interesanti - kā jums ģimenē bija pieņemts? Atceros, man vecāki neļāva ar šķīvi iet skatīties televizoru.

Jā, tas pats. Vienmēr ēdām pie galda virtuvē. Vienīgais bija tas, ka ēdām dažādos laikos - mēs ar māsu un tad vecāki. Kopīga maltīte pie galda bija tikai svētkos.

Līdz ar to tagad ēdu tikai pie galda (ar retām izņēmuma reizēm, kad 1x/mēnesī sanāk, ka skatos TV un ēdu, bet tas tiešām ļoooti reti)

Vai nu virtuvē pie tv vai pie pc skatoties kādu raidijumu vai gardas bildes.

Bērnībā vienmēr ēdām visi pie lielā ģimenes galda. Biežo gaidījām tēti mājās no darba, kaut arī mežonīgi gribējās ēst, bez viņa nesākām. Vispār, vecāku mājā virtuve mūžu mūžos ir bijusi centrālā vieta. Liels ģimenes galds, plaša telpa. Kaut kāds šarms tai vietai.
Tagad, kad pašai sava ģimene, cenšos šo lietu saglabāt. Un pagaidām izdodas. Ir tik forši paēst, papļāpāt.
Un sapņoju par lielu virtuvi ar lielu ēdamgaldu nākotnē. :)

mums sanāk dažādi, bet tā, ka katrs pie sava datora - tā gan mums nav, ja skatāmies kaut ko ēdot, tad kopā. ja tā padomā, tad gribētos kopā pie virtuves galda, bet šobrīd mums tas galds tāds ne īpaši labs un ērts. varbūt kaut kad nākotnē. :)

bērnībā gan vienmēr virtuvē pie galda ēdām, tagad gan arī pie vecākiem kur sanāk, galds mazāks palicis un visiem vietas nepietiek. :D

Kad dziivoju pie vecaakiem un viena pati, bija 2. un 3. variants.
Tagad, kad dziivoju ar draugu, ir 1. variants ar visiem piederumiem, salveteem u.c. Un sarunaam. Vinam taa gimenee ir bijis pienemts un man loti patiik))

Man patīk kā ir manā ģimenē - vakariņās visi sanāk kopā. Nav tāda varianta "kur kad cikos katrs atsevišķi". Gribu tāpat arī savā nākotnes ģimenē iedibināt. Var fonā būt tv, var tikai mūzika - bet kopā un ar sarunām.