Sveikas!
Vēlētos saņemt kādu noderīgu padomu no jums,jo noteikti esat pieredzējušākas nekā es :)
Mans stāsts + jautājums:
Esam ar draugu kopā jau 3o gadu un esam viens otra pirmais tuvais cilvēciņš,tāpēc pieredzes par attiecībām nav nekàdas. Pirmie 2i gadi bija fantastiki,bet tik līdz brīdim,kad ievācos pie viņa un viņa mammas. Nepārprotiet-viņam ir forša mamma tikai ar raksturu! Tad sākās pirmie strīdi starp mani un viņu un mani un viņa mammu.Šo mēnešu laikā es redzēju kā viņš ir ticis audzināts un man tas nav pieņemami.Viņš ir jaunākais bērns,tāpēc viņa mamma to vien dara kā aprūpē viņu.Man tas sāka krist uz nerviem,jo uzskatīju,ka 20 gadu vecumā ir jāmāk gan trauki aiz sevis novākst,gan dažreiz pateikt mammai nē... Pēc pusgada dzīvošanas 3atā izlēmām,ka vēlamies dzīvot divatā. Pirmais mēnesis bija eiforisks-viss atkal bija labi-nekādu strīdu un dusmu. Un atkal šo sabojāja viņa mamma-viņa sāka vest mums ēdienu,zvanīja viņam katru dienu un viņam tas likās normāli!!Vai man vienīgajai liekas,ka tas nav pareizi? Nu jau gadu esam savā dzīvoklī un nekas nav mainījiem-ledusskapis ir pilns ar viņa mammas ēdienu un katru otro dienu viņš brauc pie viņas lai kaut ko palīdzētu izdarīt-noparkot mašīnu,izdarīt kādu tehnisku darbu(nevainoju,jo viņa mamma dzīvo viena), palīdzēt aiziet iepirkties un tamlīdzīgas lietas. Šī gada laikā esmu 2 reizes neizturējusi un pateikusi ko par šo domāju,bet tas neko nav mainījis.... Viņa nesaprot,ka savs 22 gadus vecais dēls ir jāpalaiž vaļā.... Pēc otrās reizes viņa uz mani tā apvainojās,ka tagad no sava drauga dzirdu viņas izteiktus teikumus kā-"viņa tev nenāk par labu,jo ir ļauna" vai "tu vienmēr vari palikt pie manis,ja viņa tev atkal liek kaut ko darīt". Draugs man pēc vienas šādas sarunas starp mums abiem un viņa mammu mums par vidu pateica,ka nevēlas ar mani būt kopā,bet pamest arī nevēlas.Tagad jau pāris mēnešus šādi dzīvojam-ārēji viss ir labi,bet iekšēji nē...
Tagad domāju vai viņš jebkad kļūss tik nobriedis,lai iemācītos pateikt savai mammai,ka viņam tagad ir cita ģimene? Un vai vispār ir vērts gaidīt,kad viņš kļūs nobriedis,vai arī šādi vīrieši to nekad tā īsti nesaprot? Vai man ir vērts censties kaut ko labot un censties atgriezt dzirkstelīti šajās attiecībās(jo jau tik daudz reižu esam centušies attiecības uzlabot)? Vai labāk nemocīties un doties katram uz savu pusi?
Atvainojos par savu garo stāstu!
Ļoti gaidu jūsu komentārus un padomus,jo pašlaik jūtos kā strupceļā!