Šoreiz pavisam īsi...

Ā, nu tad jā. Gan jau neviena meitene nevēlētos, lai vīrietis viņu atstātu savas ģimenes viedokļa vārdā :-) Es katrā ziņā justos lielākajā mērā aizvainota :-)

Es nepaklausīju ģimenei, kontakts jau nepazuda, BET labāk būtu klausījusi. Apkārtējie nereti redz vairāk nekā pats. Protams, tā ir tava izvēle, bet rēķinies, ka ar to būs jāsadzīvo. Nejau tāpat vien nepatīk tas puisis.

Nu reizēm jau, protams, cilvēki no malas (ne tikai vecāki) labāk redz kāda personības šķautnes. Taču es nevaru iedomāties, ka mani vecāki man aizliegtu ar kādu tikties. Viņiem varētu nepatikt, bet viņi kaut kādas spītēšanās izrādes netaisītu. Galu galā nopietns pamats vecākiem iejaukties ir tad, ja čalim tiešām redzamas atkarības/agresivitātes problēmas, problēmas ar likumu utt. Un tad jau arī viņiem nevajadzētu būt tik noraidošiem, jo paši jau tādu meitu izaudzināja, kura nespēj izvēlēties veselīgas attiecības. Visos pārējos gadījumos - ir dabiski pašam dzīvot, pieļaut kļūdas un no tām mācīties.

Ļoooooti piekrītu Ellicia!

Daļēji piekrītu arī šim

Nu reizēm jau, protams, cilvēki no malas (ne tikai vecāki) labāk redz kāda personības šķautnes

Bet! Tur vienmēr ir tas aspekts, ka neredz tās intīmās, tikai jūsu divu starpā esošās šķautnes. Tāpat arī nesaredz varbūt tavas kļūdas, kā This moment pati arī ir veselīgi secinājusi par savām attiecībām, ka abiem bija blusiņas..

Nez, ja dotu maniem vecākiem pilnu vaļu, arī varbūt vairāk kaut ko par vīru papukstētu, lai gan principā jau sadzīvo labi. Bet ir jau lietiņas katram, kas kādreiz aizēd, nepatīk. Un vecākiem jau nereti šķiet, ka - jā, jā, šī iezīme noteikti nozīmē to, ka novedīs pie tā un šitā.
Varbūt jā, bet varbūt nē. Neviens nākotni - ne pozitīvu, ne negatīvu - nevar paredzēt.
Tāpēc, principā, jādzīvo šodienai. Un ja šodienā abi kopā jūtaties labi (izvērtējot ar veselo saprātu), nav nevienam, ko no malas iejaukties.

Bet vispār zinu arī situāciju, kad mamma ar savu meitu gadus 10 arī nerunāja, mazmeitu praktiski neapciemoja, nekontaktējās, jo, redz, izvēlējās nevis kaimiņos noskatīto traktoristu, kam taču savs traktors bija! Bet pilsētnieku, kuram jau pļešs sācis veidoties :D :D Lūk, tādi argumenti bija šīm gadiem ilgajām antipātijām... :D Nu nav tas normāli :D

Vecākiem jādzīvo sava dzīve, bērniem - sava, kaut ar visām no tā izrietošajām kļūdām (pat ja pieņem sliktāko variantu).

Nu es paļautos uz sajūtam. Ja justu, ka tas ir īstais, riskētu. Ģimene vienmēr pieņems atpakaļ, un tā būtu laba mācība, pat ja izvēlē kļūdītos.

Pietam, tā kā ļoti sekoju līdzi vēdām un hinduismam, tad visticamāk darītu, to, kā tur teikts : "Ja tēvam vīrietis nepatīk, tad vīrietis jāpamet, jo tēvs vislabāk zinot kāds vīrietis ir labs priekš meitas." te vien jāskatās arī, vai tev ar tēvu ir labs kontakts un vai ir savstarpēja cieņa.

Un vispār, tas man liekas, nedaudz kuriozi... tu saki, ka tava ģimene uzskata, ka ja pat saiesiet kopā tad diez vai, ka paliksiet. Neviens, nekad nevar zināt, kas notiks nākotnē... variet palikt un variet nepalikt, ja tas ir ģimenes spēcīgākais arguments, tad neklausies šajos nākotnes pārzinātājos.