Anoreksija/bulīmija

Manai vecai mātei bija anoreksija, kad bija saķērusi lenteni.

Ko tieši tu vēlies zināt?

Hippie Chick Man īstenībā ir grūti par šo runāt. Vēlējos apjautāties par piedzīvotā pieredzi, kāda ir jūsu turpmākā dzīve, kad apjaut, ka ir skārusi šī slimība... Kā iederas sabiedrība,jo pamanāmas ķermeņa aprises...Kā ar anoreksiju esat cīnījušies. :(:-/

Sirdgudrais-Kā tava vecā māte tika pie lenteņa? :-O Kā tas sākās ar šo slimību??

Nevaru stāstīt par sevi, bet man ir bijusi draudzene, kurai pamatskolā bija šī problēma.
Kā es to uztvēru:
-jutos slikti, ka nevaru palīdzēt, jo šis cilvēks neklausījās, nevēlējās dzirdēt un nevēlējās atzīt problēmu;
-redzēju stipras rakstura izmaiņas;
-cilvēks burtiski pārvērtās par kauliem un ādu ar ļoti pelēcīgu ādu, tiešām nepilnvērtīgā uztura dēļ;
-tika apgalvots, ka uz vēdera ir tauku kārta, lai gan tur tiešām bija palikusi tikai un vienīgi āda;
-parādījās neraksturīgs ērcīgums, neiecietība un vēl un vēl.

Man prieks, ja tas tiešām skar Tevi, ka atzīsti, ka ir šāda veida problēma, tas ir liels solis uz priekšu.
Šajos gadījumos bez laba psihologa/psihoterapeita diemžēl neiztikt, jo vitāli nepieciešams kāds nesaistīts, objektīvs, profesionāls cilvēks, kurš palīdzēs sakārtot domas un pamazām sākt sevi novērtēt un novērtēt to, ka organismam vajag sabalansētu/pilnvērtīgu uzturu. Neviens, tiešām neviens nav perfekts, katrs esam citāds, - apsēstība ar svaru nedod ne cerētos rezultātus, ne laimi, gluži neko, tikai mūžīgu nogurumu, vēl vairāk negatīvu emociju un tiešām nelaimīgu ģimeni un draugus. Tici sev, tici saviem spēkiem, ka vari un Tev izdosies pārvarēt šo melno strīpu savā dzīvē, - veselība ir svarīgāka par visu, ar neēšanu var tiešām iedzīvoties dažādās problēmās, ja ne tagad, tad pat pēc gadiem, - saudzē sevi un nedari vairs pāri.
Novēlu veiksmi, tikt ar visu galā un izturību, - tici, ka ģimene, draugi un citi būs laimīgāki Tevi redzot, veselu un dzīvu un laimīgāku.

MAna vira radiniece slimoja ar bulimiju daaudz gadus. Palidzeja psihologs.

Es esmu tikusi pāri anoreksijai. Pagājuši jau 2 gadi. Ja vēlies, raksti privāti. ;)

Liels paldies par atbildēm. Es tikko kā izplūdu asarās, jo trāpījāt tieši 10niekā. Nosaucāt daudz ko īstajos vārdos.. Es nekad nebūtu domājusi, ka psihe var reaģēt tik ātri (t)

man palīdzēja tikai zāles.
cik tev gadi?

16

Sharmantaa, Tev izrakstīja ārsts zāles, kādas zāles?

Esmu pārdzīvojusi gan bulīmijas, gan īslaicīgu anoreksijas periodu. Palīdzēja darbs ar sevi un mīlestība. Es ilgi ar sevi strādāju un mācījos mainīt savu attieksmi pret sevi.

Man bija abas . No ta purva tikts ara lai gan kaut kur smadzenes ta slimiba vienmer paliks.. ar lenteniem te sakars toc nekaads. Ta ir apzinata baosanas vai badosanas un tai pat laika muziga cina ar edienu, nespeja apstaties un tad vemt ara visu ti saturu,kas noved pie nakamas paresanas. Krista, ceru ka neeai celaa uz to visu.

MADasaHATTER, par bulīmiju noteiktu esmu pārliecināta, ka nav nekas saistīts. Zinu, kādas ir izpausmes(ēdiena vemšana) un neko tādu nedaru, par laimi.

Es jau te pailgu laiku rakstīju par sevi..kādus 4-5 gadus mocījos ar bulīmiju. Sākās ar to, ka pamatskolas laikā es biju apaļīga, ne resna, bet nu nedaudz par daudz bija. Aizejot no pamatskolas prom, es nometu kādus 12kg, kuri uz manu augumu bija ļoti daudz, paliku tieviņa, tieviņa, bet prātā man saglabājās doma, ka vēl nav tas, ko gribētos. Papildus tam, es vēl izšķīros no tā laika lielās mīlestības, kas likās kā pasaules gals. Sāku meklēt vainu sevī. Sāku atbrīvoties no savām pusdienām tualetē..dažas dienas tā bija 1x dienā, dažas dienas - pēc katras ēdienreizes..
Papildus tam, klāt nāca stress par to, ka svars nost nekrīt, bet es sevi šādi moku. Jutos slikti un biju diezgan vārga kā arī ne īpaši laimīga.
Biju vienu brīdi pārtraukusi, tas bija tad, kad iepazinos ar tagadējo draugu. Diemžēl, pēc laika, atkal atgriezos pie sliktā ieraduma, jo man likās, ka kg ir pienākuši klāt..tad tas man likās normāli - 1x dienā izvemt ēdienu, lai tik būtu smuka..
Pārstāju šo visu, kad sāku ēst veselīgāk, sāku staigāt uz sporta zāli un sāku apzināties, ka es sev patīku. Nedrīkst sevi tā mocīt..tagad jau ilgāku laiku nav bijušas tāda veida situācijas, ticu, ka vairs neatgriezīšos pie tā.
Vispār traki gāja, bet es nenosodu sevi, laikam vajadzēja tam visam iziet cauri, lai es tagad būtu tur, kur tagad esmu.

Un labak nesac. Man bulimija sakas tiesi pec smagam, drastiskam dietam.

Jā, šī visa ir mistika, par to, kā slimība var viltīgi ieperināties galvā un progresēt.. :-/ Es nekad nevienam neesmu par ko šādu paudusi,zinu, ka nevienam arī nestāstīšu- nevēlos.. Tomēr es to visu atceros ļoti,ļoti smalki, kad man tika atvērtas acis uz skarbo realītāti, kas man notiek..:-/ to vispār varētu nosaukt, ka it kā būtu ''aizgājis ciet širmis' '..

Vienīgais, kas var palīdzēt ir labs psihologs/psihiatrs. Tā kā tev IR jāstāsta par šo problēmu, jāmeklē palīdzība. Ja vēlies, vari sūtīt pm un varam parunāties.

Mana draudzene ir tikusi vaļā no anoreksijas, tas ir iespējams, bet tas ir garš un sarežģīts ceļš, tomēr ir tā vērts!

Ar anoreksiju slimoju jau kopā skaitot kādus septiņus gadus. Pa lielam, ir bijuši vairāki pārtraukumi ~3 gadi, ir bijuši vairākas epizodes, kurās varu doši apgalvot, ka nesaprotu kas notiek (tā itkā tā nebūtu es), bet pašlaik viss itkā iet uz atveseļošanos.
Sākums bija 13 gados, kad skolā mani saukāja par resnīti (toreiz to nesapratu, ka tas bija domāts tieši pretēji jo biju skaliņš un klasē tās bija kā antonīmu iesaukas), kā arī neveiksmīgas fotogrāfijas uzņēmums, kurā sāniski pagriezos un bija redzama ādas kroka uz vēdera. Ar to viss sākās, lai "censtos būt labāka", ''lai beidzot mani pieņemtu un pamanītu". Zemākajā punktā bija 1,68cm un 36kg, kad vienas dienas laikā trīsreiz noģību (nerunājot, par to, ka man nebija ne gurnu ne krūšu, ne skaistu matu nekā), es sāku saprast, ka ja gribu būt tieva un dzīva tad tā turpināt nevar.
Pie dakteriem es neesmu gājusi, un nedomāju, ka iešu. Dīvainā kārtā esmu samierinājusies ar faktu, ka šīs domas man uzpeldēsprātā visas dzīves garumā- tā ir kāda daļa no manis.
Palīdzēja pārtraukt uz laiku iemīlēšanās. Puisis, kurš tā starpcitu izmeta, ka viņam patīk "ka ir dibens". Protams, tajā brīdī manī radās "man jāpatīk viņam, jābūt pietiekami labai" un tad nu es darīju ko spēju, lai iegūtu normālu ķermeni.

Pašlaik es spiežu sevi iemīlēt. Līdz šim man riebjas mana tumsnējā āda, manas garās rokas un iztiktais dibens. Bet es cenšos. Jāsaka, ka veiksmīgi ir sanācis turēties pusotru gadu.

Kādas iezīmes nāk klāt?
-Tu paliec kašķīgāka, jo visu laiku domā tikaipar ēdienu
-vizuāli nepievilcīgāka ne mati, ne āda, ne nagi skaisti
-bieži paliek vienalga par to ko uzvelk mugurā, jo nekas labi neizskatās
-kautrīga, nedroša, bezmērķīga, kā tāds rēgs, kuru neviens neievēro, kurš klīst fonā, jo baidās iznākt priekšplānā
-emocionāli vai nu ļoti izteikti histeriski jūtu uzplūdi, vai tukšums, dienām ilgs tukšums
-tieši anoreksijas "epizodē" vismaz man ir tā, ka es neatceros, kur ko daru īsti, viss ir kā tāds sapnis, kurā tiek skaitītas kalorijas un ēdiens.
- pazūd draugi, neviens tevi nevar paciest un tev arī īsti neviens nav vajadzīgs.

Man bija anoreksija. Vēlme būt perfektai, kompleksu jūra, vēlme iekļauties u.tt. Māte ar tobrīd aizrāvās ar neēšanu, tā nu es viņu kopēju ar.
Kad beidzās mr, sapratu, ka jāēd vairāk. Problēmas ar ēdienu gan vēl ir joprojām.
Pēc n-gadiem, kad bija nauda psihoterapeitam, palika labāk, bet vēl ir daudz darba priekšā pašai, jo naudu jau tas prasa nežēlīgu.