Speciāli nesarunājām un pēc kalendāra netaisījām, bet vienkārši neizmantojām nekādu kontracepciju, jo būtībā pret bērniņu pretenziju nebija, bet nebija arī nekādi termiņi, kuros jāiekļaujas :)
Man svarīgākie aspekti "par" bija, pirmkārt, mans vīrietis kā potenciālā bērna tēvs, tad fakts, ka attiecības ir stabilas un mēs viens otru pazīstam "kā raibu suni" (tobrīd kopā bijām 8 gadus), ir pašiem savs dzīvoklis, vīrietis arī viens pats spēj materiāli nodrošināt gan sevi, gan mani, gan bērnu (svarīgi, jo abi nevēlamies, ka pēc bērna 1,5 gadiem man būtu jāskrien atpakaļ uz darbu un bērns jāuztic auklei u.tml.). Arī fakts, ka ir pabeigtas studijas bija svarīgs - nespēju sevi iztēloties kā māti, kas pa naktīm referātus raksta un pa dienu sēž lekcijās. Arī praktiski tas nebūtu iespējams - nav mums vecvecāku blakus, kas varētu izlīdzēt.
Protams, bija bail no dzemdībām, bet, kad reāli paliku stāvoklī bailes palēnām pārgāja, jo sapratu, ka nekur jau nelikšos - tāpat viss notiks kā tam jānotiek :D Tas vispār ir atsevišķs stāsts par to kā Daba visu noregulē - gan hormonus izmet, lai bailes pāriet, gan pēdējos mēnešos nereti tādas neērtības rada, ka pat nespēj sagaidīt, kad tās dzemdības BEIDZOT sāksies.