Kļūt par māti

Neons, pastāsti par to štruntīgumu.

Plānot neplānojām, taču bērniņa pieteikšanās bija ļoti priecīgs notikums. Draugs sākumā bija uztraukts, taču ātri vien pierada pie domas. Es bērnus esmu sen jau gribējusi, neeskatoties uz to, ka esmu tikai 22 gadus jauna. Zināju, ka mazais mums nebūs ilgi jāgaida. :) Arī fakts, ka esam kopā jau 6 gadus vedināja uz domu par ģimenes pieaugumu.
Ilgi jau vairs nav jāgaida, līdz satiksim mazo brīnumu :-)

Daudz bērnus gan es negribu. 2 max., bet nu kā būs lemts :)

Vienmēr esmu zinājusi, ka bērnus gribu un to, ka viņi man būs ātri. Gribēju, lai dzimst nākamā gada vidū/beigās, bet sanāca tā, ka būs nākamā gada sākumā. Ar vīrieti bijām jau izrunajuši visu par un ap bērniem, kad vēlamies, aptuveni cik, bet tas skaits mums mainās, bet 3 bērni būs stabili. Gribējām plānot šā gada beigās vai nākamā gada sākumā. Bet kāds augšā savādāk domāja. Laikam tā tam vajadzēja būt un bija īstais laiks un vieta.

Algas apmērs

Uz to diemžēl nevar paļauties. Jā, alga super viss čikiniekā, bērnu varam dzemdēt un tad čiks, vienā dienā paziņo, ka ar nākamā mēneša 1.datumu darba saistības beidzās. Mēs nesen bijām uzzinājuši, ja gaidām bērniņu un draugu atlaida no darba. Labi apmaksāts, ļoti labs amats, bet pašvaldības iestādē, kur lielāko daļu nosaka pašvaldības dome, tad nu notika kā notika. Tāpēc uz darbu nevar 100% paļauties, jo nekad neko nevar zināt, kas var ar mums notikties pēc mēneša.

Grūti tā pastāstīt... Tas drīzāk ir sajūtu līmenī. Man ar bērniem nepatīk ņemties, spēlēties un izklaidēt viņus. Man ir garlaicīgi ar viņiem. Daru to visu, sevi piespiežot, ar sakostiem zobiem un bieži arī nedaru.

Strādāju ar bērniem, negribēju, teicu visu laiku,ka man nevajag pašai savus bērnus,jo tās ir pārāk atbildīgs un grūts darbs no maza bēbuča izaudzināt krietnu cilvēku. Bet kopš esmu ar tagadējo draugu kopā, ik pa laikam iedomājos,ka gribētu gan es pati mazu brīnumu. Bet visam savs laiks. :)

Nebija arī tā, ka bijām pliki un nabagi. Augstākās izglītības ir, darbi ir, mājvieta un mašīna arī ir.
Man arī ir grūti saprast, kā var nemīlēt savu bērnu..lai nu kā, plānots/neplānots, man likās, ka gaidīšanas laikā sajūtot kustības, redzot sonogrāfijas utt. bērns jau tad tiek iemīlēts..un kad uzliek pirmo reizi uz vēdera..vispār. :) ,
bet nu cilvēki ir dažādi. Bez uzbraucieniem no manas puses. ;)

Ljoti labi saprotu sylph ...bet,ja man taa butu gadijies, Es tomer veiktu abortu.... nu nejutu Es neko pret berniem...ne radinieku,ne sveshiem... un jau nez cik gadus taa sajuta tik pastiprinas... nu ir sievietes,kuras nav raditas but matei un Es ne grama nejutos vainiga par to..lai gan ljoooti daudzi cilveki nosoda manu izveli...

sylph , tad jau labāk būtu veikusi abortu, nekā likt bērnam dzīvot, kur viņu nemīl. Vispār, wtfffff???? Kā tā var? :-/

Neons, tas tik tu domā, ka esi štruntīga māte. Bêrns tā nedomā, viņam tu esi pati labākā. Viņm tu ei cilvēks nr1:-)
Sylph, mīli tu to sīko, tik pati neapzinies :-D

buuuuu, es nenosodu. Es saprotu. Man paziņu lokā ir draugs, kurš arī nevēlas bērnus. Un kā sylph arī saka, ka, ja gadīsies uztaisīt draudzenei bērnu, tad audzinās. Jā, abi satikušies un abiem domas sakrita bērnu jautājumā. Abi nevēlas bērnus un es nenosodu. Tā ir viņu izvēle, viņu dzīve. Un man nav tiesības kaut ko pārmest. Viņi, protams, ļoti priecājas par mums, ka būs bērniņš, ļoti uzmanīgi pret mani izturas, uzdod ļoti daudz jautājumu par manām sajūtām, bet lasīt nevēlas. :) Man jau galvenais, lai viņi ir apmierināti ar dzīvi..Un abi dzīvo ļoti labi. :) Galīgi nav vēlme viņus mācīt un nosodīt. :)

Mums plānošana bija neizsargāšanās. Kad ieraudzīju tās divas svītras, it kā biju priecīga, bet iekšā bija vairāk Nē sajūta, bet nu jau bija par vēlu. Tad nu tagad citreiz gribas to bērnu pakarināt uz naglas un iet pastaigā,bet biežāk tomēr pieķeru sevi pie domas,ka mana dzīve būtu nāvīgi garlaicīga bez bērna. Un varu droši teikt,ka pieaugušajiem ir vērts pamācīties no bērniem attieksmi pret dzīvi :)mans bērns ir ļoti mīlēts, katru dienu viņam to saku.

Mr.penguin nu es ar priecajos par cilvekiem,kuriem ir berninji..priecajos par maasaam,dauzos ar sikajiem,apchubinu... bet nu juutu,ka nav manii taa sajuta... un nekladzinu pa pasauli fuj fuj fuj:)

Un istenibaa gruti ir pateikt to virietim,ka nevelos bernus...daudzi shokaa,kas mani pat izbrina...man bija draugs,kursh tieshi tapat domaja...bet celji shkjiiraas...

Neons, tas tik tu domā, ka esi štruntīga māte. Bêrns tā nedomā, viņam tu esi pati labākā. Viņm tu ei cilvēks nr1

Paldies par siltiem vārdiem!
Iespējams problēma ir tajā, ka man primāri ir "vajag", nevis "gribu". Vienmēr zināju, ka bērnus vajag - tā tas ir pieņemts starp sievieti un vīrieti attiecībās un laulību dzīvē. Vajag vairākus bērnus, jo vienam būs pārāk vientuļi, vajag trešo bērnu, jo tā vīrs grib... Vajag bērniem to un šito, vajag, vajag, vajag... Nemaz necenšos domāt vai es to "gribu", jo atbilde būs - "negribu". Bet taču vajag! Un godīgi sakot, es noteikti nenožēloju to, ka es padodos vairāk šim "vajag", nevis "gribu", jo šķiet, ka ar "vajag" mana dzīve ir laimīgāka, nekā ar "gribu".

Baigi interesanti palasīt. Ļoti laba tēma! Es līdz 27-28 gadu vecumam biju pārliecināta, ka bērnus negribu, jo absolūti neesmu bērnu cilvēks. Pēdējo pāris gadu laikā sāku noskaņot sevi uz to,ka vienu tomēr vajadzētu, jo baidos, ka ap 50gadu vecumu nožēlošu, ka nav...
Ideālajā gadījumā gribētu bērnu ap 45 gadiem. :-D Bet tā kā tas nav reāli, tad apzinos, ka man ir pāris gadi,lai morāli nobriestu un atliktu malā savu egoismu un bailes uzņemties par kādu atbildību 24/7.

Sylph, waauuu.... :|

Mēs abi gribējām, plānojām un izdarījām. Skola pabeigta, darbs stabils (ienākumi līdz ar to arī ir stabili), ir savs dzīvoklis, kopā esam vairāk kā 4 gadus, paceļojuši arī esam.. kāzas arī bija... neredzējām iemeslu kaut ko vēl gaidīt.

Interesanta tēma. Vienmēr esmu mīlējusi un gribējusi bērnus,bet...Man ir tiiiik ļoti bail dzemdēt,bail no sāpēm,pārbaudēm utt.Kă tik ar to galā? :-/Šķita,ka paliekot vecăkai,tās bailes zudīs,bet nekā... Vrb,tad man nav lemts,ja esmu tāda bailule un ņuņņa?:-/

Neons, liekas, ka tu pilnīgi par mani raksti;-)
Pirmais bērns nāca neplānoti, ne mirki neapsvēru iespēju veikt abortu un ne mirki nebija laika domāt vai es to gribu un esmu tam gatava. Tas vienkārši bija jādara. Jāsaka, ka nav nācies neko nožēlot.

Es arī esmu bailulu un nunnu kategorijā :-D
Man gribētos bërninu, kad ar draugu būsim pabeiguši augstskolu, bet man ir loti bail no dzemdībām un tā, ka nespēšu savākt savu figūru pēc tam.

Paldies par tēmu! Ļoti interesanti palasīt;-)