Kļūt par māti

Mes abi planojaam, nebija vecaku vai kadu citu cilveku ietekmes. Viss bija musu pashu zinja.

Vienmēr esmu zinājusi, ka man būs daudz bērnu, jo nāku no lielas ģimenes un nemaz savādāk nespēju iedomāties un, kad uzsāku attiecības ar vīru, tad abi uzreiz sapratām, ka gribam viens otra bērnus un uzreiz arī ķērāmies pie lietas :)

Ko sevī ietver plānošana? Algas apmērs, dzīvesvieta, noteikta vecuma sasniegšana..?

Nav bērni. Draugs grib,es nē!
Bērni man nepatīk. Turklāt attiecībās esam neilgi. Mazliet vairāk par gadu. Bērns būtu par ātru.
Par pirmo varētu (varbūt) domāt kad man būs 30.

Aaa, nu nee, planoshana mums bija - neizsargashanas. Pirms tam izsargajamies, lidz ar to bernu negribejam.

Arii tas, ka manu viru parcela no Londonas uz mazpilseetu, Londonaa dzivojot maksaajaam nenormaalu naudu par iiri, shobrid maksajam 2-3 x mazaak, lidz ar to arii brivie lidzeklji vairaak. Tatad ari dzivesvieta un algas apmers bija noteicoshais.

Ka arii vira vecums, vinjam ir 38 gadi, visu dzivi veltijis karjerai, vinja uztvere bija laiks.

Tās, kuras patreiz bērnus nevēlas, es saprotu, vairāk interesē jau esošo vai topošo māmiņu viedoklis. Lūgums nepārprast, vienkārši gribu izlasīt viedokļus par kuriem ikdienā retāk aizdomājos.

Abi plaanojam.

Algas apmērs, dzīvesvieta

Shis, vecums neietekmeeja.

Bet vispar bernus gribeju sen, tikai so virieti saskatiju kaa potenciaalo sava berna teevu. Man bija svarigi, lai mana berna tevam patik celjot, izbraukt mazas ekskursijas, mums ir kopigas intereses un viedoklis bernu audzinashana. Lai vinjam gimene ir vertiba. Protams, tas viss var laika gaitaa mainities, bet uz sho bridi vinjsh uzskata, ka ja ir berns, tad gimenei jadzivo kopaa, lai vai kas. Tadelj man ir viegli, vins loti uzklausa, ja kadreiz kaut kas attiecibas, vinja attieksmee man nepatik un tieshaam to labo.

Plānojām bērnu. Vienmēr esmu zinājusi, ka gribu būt jaunā māmiņa, negribētu bērnu ne vēlāk kā 26 gadi (pašlaik man ir 23), tas man liekas nedaudz tā dīvaini. Esmu varbūt vecmodīga.

Plānošana neko neietvēra, ne nauda, ne dzīvesvieta, nekas, vienkārši ņēmām un darījām.
Ja pašiem ir kur dzīvot, ir ko ēst, varam apģērbties, ceļot un vel lupatas pirkt, tad kāpēc, lai bērnam kaut kas trūktu.
Ar viņu nebūs žēl padalītes ne maizē, ne gultā. (l)

Varbūt ir kāda, kura bija strikti pārliecināta, ka nav ģimenes cilvēks un, kaut kādiem apstākļiem mainoties, pārdomāja?

Scandinavian
Pazīstu vienu meiteni, kura pirms pāris gadiem uz bērniem skatījās ar lielu nepatiku, teica, ka kategoriski nē, negrib, nepatīk un riebjas.
Bet atrada priekš sevis īsto un vienīgo un tagad cenšas to bērnu ieņemt, bet kā nesanāk tā nesanāk. Laikam kāds augšā stāvošais vairs negrib viņai dot to bērnu. :-/

Es arī vienmēr esmu gribējusi būr jauna mamma.
Tagad man ir jau 25 gadi, esmu precējusies, ir kur dzīvot, darbs arī labs.
Par bērniem domājam un gribam tagad, bet neesam vēl tik stabili, jo man darbā ir terminētais līgums, kas visu čakarē.
Būtu stulbi, aiziet dekretā un pēc 1,5 gada palikt par bezdarbnieci.. īsti bez darba negribas palikt.
Tāpēc tagad gaidu, kad darbā lietas nokārtosies, kad tikšu uz pastāvīgo līgumu..

Satiku savu vīru, bija klikšķis, kopīgs nākotnes redzējums, tad nu ko marinēt? :D
Izveidojām tādus apstākļus, lai bērniņš varētu nākt pasaulē un viss notiek.

Es nekad dziivee neesmu gribeejusi beernus. Viirs arii nee, pa daljai taapeec arii esam kopaa, ka mums shajaa zinjaa bija vienaadi skati uz dziivi, pirms satika mani, vinjsh vairs nebija cereejis atrast sievieti, kas negribeetu beernu. Tomeer kontracepcija nenostraadaaja, paliku staavoklii, bija dazhaadi apstaaklji, kaapeec izleemaam beernu patureet. Tomeer no manas puses taa nekad nebija veeleeshanaas kljuut par maati, ne gruutnieciibas laikaa, ne peec beerna piedzimshanas manas domas nemainiijaas. Par beernu ruupeejamies un gaadaajam, jo taa ir muusu atbildiiba, jauns cilveeks, kas nav vainiigs pie muusu kljuudaam. Tachu, ja man jautaatu, vai miilu beernu, man uz to buutu gruuti atbildeet.

Sylph
Negribu nosodīt, bet nabaga bērns, ka vēlāk jutīties nemīlēts.

Beerns nejuutas nemiileets, par vinju tiek gaadaats peec labaakaas sirdsapzinjas.

Tachu, ja man jautaatu, vai miilu beernu, man uz to buutu gruuti atbildeet.

nu kā tas ir iespējams??? :-O
Manuprāt, lai kā rūpētos par bērnu un lai kādas zelta pilis viņam nebūtu, viņš tomēr jutīs, ka vecāki viņu nemīl. Un tas ir drausmīgi.

Lūdzu, šajā diskusijā iztiksim bez Whaaaat??? Tas izraisa strīdus. Tēmu veidoju ar labu noskaņu.

Jaunībā bērnus gribēju vienmēr. Plānošana ietvēra vispirms kāzas, tad padzīvošana kopā pāris gadus un tad jau arī piestrādāšana pie bērna. Īsti nebija tik svarīgi - darbs, nauda, dzīvojamā platība, jo tāpat tas viss dzīvē nāk un iet, ja uz to gaidīt, tad var nākties pārāk ilgi gaidīt.

Būtībā paliku stāvoklī ne tik ātri, kā domāju, ka palikšu stāvoklī. Līdz tam biju tā teikt baigi safanojusies par teorētisku domu kļūt par māti, taču, kad testā ieraudzīju šīs ilgi gaidītās 2 svītriņas, nevarētu teikt, ka sajutu baigo prieku. Drīzāk beidzot apjautu, ko esam sastrādājuši... :D Var teikt, ka tajā brīdī sapratu, ka negribu, bet bija jau par vēlu... :-P Abortus neatbalstu, atbildību uzņemties māku. Nu neko - gribējām taču paši un dabūjām ar'.

Tagad esmu laimīga, ka man ir meita. Būt par māti man ir grūti un nepatīk īsti šī loma kā tāda, kaut gan meitu ļoti mīlu kā cilvēku. Neskatoties uz šo visu - mums jau ir otrais mazulis nesen piedzimis un kaut arī vēl mēnesi atpakaļ biju ļoti kategoriska, bet domas jau virzās arī uz trešā bērna pusi (pagājuši tikai 4 mēneši kopš dzemdībām). Paradokss! :-) Taču tāda nu ir šī realitāte. Man kaut kādā veidā ir svarīgi tas, lai mums būtu bērni, lai viņi būtu laimīgi, labā ģimenē auguši, saņemtu labu audzināšanu un visas ekstras - bet tā pa īstam es neesmu tajā visā iekšā. Pavisma nejūtu sevī mātišķumu. Priecājos, ka vnk daru, kas jādara un daudz nedomāju par to visu.

Atšķirībā no Sylph, labi zinu, ka savus bērnsu es mīlu, bet... ir arī medaļas otra puse, kur es saprotu, ka māte no manis štruntīga...