Latvijas vidusskolas.

Vai tad tiešām šeit jāpārkopē visi ziņu portāli..

Es uzskatu, ka vajadzētu padarīt mācību procesu elastīgu. Ja visu pasniedz virspusēji, tad arī ir diez gan grūti šeit pat augstskolās dažas vielas uztvert. IT nevar tikai zināt nedaudz no fizilas un algebras. Citiem atkal tas nav vajadzīgs. Bet, lai ko tādu sasniegtu Latvijā, ir jāmaina sistēma jau no pamatskolas, lai bērni iepazītu sevi, savas dotības, jo daudzi pat 12.klasē vēl nezin, ko grib darīt ar savu dzīvi.

Mums ir ļoti daudz liekas informācijas, ja godīgi. Mēs tiekam mācīti visu uztvert pēc formulas. Kad parādās uzdevumi, kur jāpielieto loģika, daudzi vispirms meklēs formulas, lai cik uzdevums būtu viegls. Pašai arī tas ir galvā iekalts - ir grūti domāt vienkārši nevis formulēti.

Tajā vispusīgumā ir daudz plusiņi.. Bieži vien pat vidusskolas absolvents nesaprot, ko iesākt ar savu nākotni.. Nostādīt pie izšķirošām izvēlēm agrīnā vecumā ir visai skarbi :)

Šī ir ļoti diskutējama tēma. Piemēram, pati mācos pēdējo gadu vidusskolā. Jāmācās ir visi priekšmeti, kuri ir skolā, bet tāpat vēl nav ne jausmas, ko dzīvē vēlos sasniegt un kādā nozarē strādāt. No otras puses būtu arī labi, ja tiktu pasniegti tikai atsevišķi priekšmeti, tādējādi dziļāk izprotot tēmu, kura visvairāk interesē. Šajā situācijā var atrast daudz plusu un mīnusu.

Mūsu izglītības sistēma, protams, nav laba, bet es domāju, ka mācīt padziļināti pāris priekšmetus vidusskolā daudzu priekšmetu vietā būtu katastrofa. Piemēram, ģeogrāfija - manuprāt, ir jauki, ja cilvēks zina, kur atrodas kaut kāda pasaules valsts, viņš var nezināt 100%, bet vismaz apjausma, kurā kartes pusē skatīties viņam ir. Kas savukārt ļoti pieklibo ārzemniekiem ar Latvijas atrašanu un, šķiet, jebkuras citas valsts, izņemot savējās un divas kaimiņvalstis.. Un tā varētu turpināt, tiešām domāju, ka labāk, lai cilvēks apgūst zināšanas daudzās jomās un ir attīstīts kopumā, nevis divās jomās. Prieks skatīties uz visām erudīcijas spēlēm kā "Gudrs, vēl gudrāks", kur bērni zina atbildes uz jautājumiem gan no literatūras, gan kultūras, gan matemātikas un sporta. Lai kko apgūtu padziļināti, pastāv skolu laikos pulciņi un pēc tam augstskola. Nerunājot jau, ka vidusskolās ir arī tagad novirzieni (humanitārie, eksaktie utt.)..

Nerunājot jau, ka vidusskolās ir arī tagad novirzieni (humanitārie, eksaktie utt.)..

Tie novirzieni neko nedod, vismaz ne manā vidusskolā. Bija humanitārais, matemātiķu un vispārējais. Matemātiķiem vienīgā atšķirība bija 1 stunda matemātikā nedēļā vairāk, kur apguva tieši to pašu, ko pārējos novirzienos.

Augstskola nav tā vieta, kur padziļinātāk iemācies vidusskolas vielu, daudzi lektori jau sagaida, ka zināsi to. Mūs vispār elektronikas pasniedzējs sauca par šūšanas pulciņu, jo neko nezinājām, ko vajadzēja no fizikas, jo vidusskolā tas viss tika aptaustīts tikai, ja godīgi. Tā problēma nebija tikai manā vidusskolā. Ja tev iedod 40min nedēļā kādam priekšmetam, nu no tā neko iegūt īsti nespēj.

Manuprāt vislabākais variants būtu ieviest tādu sistēmu kā ir augstskolā - A, B un C daļas kursi. Būtu pamata priekšmeti - latviešu valoda, matemātika, svešvaloda, taču varbūt ne tik lielā stundu apjomā kā tas ir šobrīd. Un tad attiecīgi var izvēlēties pārējos no B un C daļas, ko vēlas apgūt. Taču būtu noteikts, ka jābūt obligāti gan humanitārajiem, gan eksaktajiem mācību priekšmetiem, lai izglītība nebūtu vienveidīga. Katrs izvēlas kas vairāk interesē, un vienkārši neatsēž stundās.

Pilnīgi piekrītu rakstā izteiktajam, ka saistībā ar zemo līmeni, skolotājiem jāsēž un jāmāca nesekmīgie, taču talantīgie tiek atstāti novārtā. Piemēram, matemātikas pamatus apgūtu visi, taču B un C daļas kursos būtu iespēja matemātiku apgūt padziļināti.

Man liekas, ka vispusīga izglītība ir ok. Nu, matemātika, dabaszinības (kā viens priekšmets), latviešu, angļu valodas, vēsture. Biznesa ekonomika un informātika noteikti arī būtu vismaz kaut kādā līmenī jāmāca, manuprāt, arī politika, bet tas tikai mans viedoklis, kāds varbūt teiks, ka par to nav obligāti jābūt informētam. Pārējais vidusskolā varētu būt izvēles. Turklāt tādus priekšmetus kā mūzika, mājturība, arī vizuālā māksla vajadzētu padarīt par izvēles priekšmetiem jau pēc sākumskolas. Par to Kembridžu, protams, var uztraukties, ka tas līmenis pasaules acīs ir tāds, ka tikai LV nu netiek pieņemta, šausmiņas utt.. Bet tīri par Kembridžu kā tādu - nu es nedomāju, ka LV jārada tāda izglītība, kas mērķēta uz jaunieša iestāšanos ārvalstu uni. Tam nav jābūt kaut kādam principiālam motīvam. Ja var - labi, ja nē - ir citas augstskolas pasaulē.

Mums fizikā 11.klasē bija pat 160 minūtes fizikā, bet, vai tas kaut ko deva, ja skolotājs vienkārši vielu nolasīja no grāmatiņas un pildījām standarta uzdevumus?
Tā kā novirzieni bik atšķiras gan. Man kā eksaktajam bija programmēšana, vairāk matemātikas, tehniskā grafika, vairāk fizikas. Matemātikā tas varbūt deva, jo skolotājs mazliet lika domāt arī ārpus formulām, bet citos priekšmetos..

Bet jāpiekrīt viedoklim, ka ir gan plusi, gan mīnusi tam, ka ir tik daudz priekšmetu. It kā kaut kāds ieskatos ir daudzās jomās, bet tā īsti nav nekur laikam. Tāpat jau vidusskolā, ja zina, ko vēlas, pievērsīs pastiprinātāku uzmanību konkrētiem priekšmetiem.

Novirzieni manā skolā atšķirās, gan ar stundu skaitu, gan ar priekšmetiem (piem, franču val, politika, dabaszinības kā ķīmijas,fizikas,bioloģijas savienojums utt.)

Piemēram, matemātikas pamatus apgūtu visi, taču B un C daļas kursos būtu iespēja matemātiku apgūt padziļināti.

Kāpēc skolai ir jāpilda pulciņu funkcijas? Vismaz mūsu skolā bija pulciņš matemātiķiem, kur arī viņi risināja visādus cietos riekstus un citas muļķības. :D

Es domāju, ka izgl.sistēma ir jāuzlabo, bet nav to jānoved līdz ārzemnieku absurdam, kur cilvēks pabeidz vidusskolu, bet nezin vienkāršas lietas.

Marre - tāpēc ka daudzās skolās tādu pulciņu nav. Un visi, kuriem patīk un padodas matemātika nevarēs iestāties 1. ģimnāzijā. Vienalga, lai kāds arī būtu risinājums, tomēr nav jēgas no tām daudzajām matemātikas stundām, kurās daudzi vienkārši atsēž, jo nav sapratuši iepriekšējo vielu un tā tas velkas visu gadu. Tā pat arī būtu jāmāca rakstā minētā matemātiskā analīze u.c., kas tiešām tālāk noderēs iegūstot augstāko izglītību, nevis par to kur satiksies vilcieni.

Manuprat, Latvijas izglitibas sistema tiesi pamatskola, visusskola ir laba limeni. Bet atkarigs ar ko salidzina :D

Labā līmenī vidusskola? Nu nezinu...

Tipiska situācija tepat Cosmo: Sadaļā skola jautājusm par matemātiku, fiziku, biologiju, ķīmiju...

Un atbildes - "Oooo! Es skolu beidzu pirms 2 (3, 4, 5) gadiem, un NEKO vairs neatceros! :D "

Ja lielais vairums no tās fizikas, kīmijas, matemātikas un bioloģijas pāris gadus vēlāk neko vairs neatceras, tad kur jēga? Labak mazāk iemācīties, bet tā, ka kaut ko atceras arī 5, 10 un 25 gadus vēlāk.

Nākas vien piekrist augstākminētajiem studentiem par to, ka ar LV izglītības sistēmu kaut kas nav kārtībā un šis viennozīmīgi nav jautājums tikai par izglītības saturu un stundu skaistu konkrētajam priekšmetam. Daudz būtiskāk, manuprāt, būtu iemācīt skolēnus domāt kritiski, analizēt, strādāt ar informāciju, zināt kur to meklēt un kā pielietot. Bet mēs vēl neesam tik tālu tikuši :-/

57 days, ja ikdienā to informāciju nepielietosi, tad tāpat aizmirsīsies... bet vidusskolā vēl 100% reti kurš zina, kuru informāciju vajadzēs izmantot ikdienā un kuru tikai svētkos.

Man ļoti patika vēsture, piedalījos olimpiādes, liku eksāmenu, papildus mājās lasīju un interesējos, zināju pietiekami... tagad, kad ikdienā vairs ar to visu nesaskaros, daudz kas sāk aizmirsties, bet teikt, ka tāpēc vēsturi nemācīties?

Apple_pie, eh, nav jau runa par faktiem un gadaskaitļiem vien, bet par procesu izpratni. Atceries, kaut kad pagājušonedēļ te bija diskusija par matiem, kur autore (un daudzas dalībnieces) teica, ka gari mati tak nevīrišķīgi un ka jau no sākta gala vīriešiem ir pieņemtas īsas frizūras, bet sievietēm garas... Un tad gribas šausmās saķert galvu! Tāpat kā par citām lietām, kur ,runājot par varbūt 100 gadus vecu sociālu fenomenu, cilvēki to attiecina uz vēl aizlaikiem :-P

Šo rakstu jau pirms tam biju lasījis. Ja tā ir taisnība, tad ar skumjām jāatzīmē, ka Kembridžas Universitātes vadības domāšana nav labāka par Latvijas birokrātisko merkantiļu domāšanu: ja tu neesi ar skaistu diplomu un pieredzi - tātad nelabojams idiots, kurš nekad mūžā vairs nespēs neko pietiekami ātri iemācīties. Vispusīgi attīstīta cilvēka izglītības un, vēl jo vairāk, intelekta līmenis nav atkarīgs no tā, kas un kā viņam mācīja, bet gan atkarīgs no paša cilvēka. Bet tādu cilvēku kembridžieši automātiski noraksta.

Par mūsu izglītības sistēmu. Atbalstu, ka tai jābūt daudzveidīgai, jo arī šķietami nevajadzīgas lietas var dzīvē kādreiz noderēt. Vienīgi izvēles kārtā varētu atsevišķos mācību priekšmetos katram skolēnam individuāli ieviest atvieglotu programmu. Un, kā jau Cormeum atzīmēja, skolēns var arī vēl nezināt, ko viņš nākotnē izmantos no zināšanām. Bet galvenais jau ir tas, ka skolēni tiek apkrauti ar pilnīgi nevajadzīgām figņām, kas izpaužas daudzos mājasdarbos, kaut kādos īpaši noformētos darbos, kas saistīti ar grāmatas pārrakstīšanu, utt. Tas gan palīdz labāk iemācīties, bet nevajag jau arī pārspīlēt.

Apple_pie, atļaušos nepiekrist. Es mācījos vienā no labākajām Rīgas vidusskolām, piedalījos olimpiādēs (un risināju tos "muļķīgos" cieto riekstu uzdevumus), rezultāta - 15 gadi pagājuši, un es gan no ķīmijas, gan no fizikas, gan no bioloģijas, gan no matemātikas atceros vairāk, nekā meitenes, kuras ļoti jūsmo par to, cik atri ir visu aizmirsušas.

Pieņemu, ka aizmirsušas viņas ir tāpēc, ka viņām tos priekšmetus vienkārši sausi un garlaicīgi mācīja. Tad nav arī brīnums, ka viss no galvas pagaisis. Ja visa ķīmija ir kaut kādu formulu bezjēdzīga kalšana eksāmenam, tad loģiski, ka pie pirmās izdevības tas tiek aizmirsts.

VAR un VAJAG mācīt ta, ka arī ikdienā tadas lietas nepielietojot, cilvēks ATCERAS (man ir humanitata izglītība un humanitārs darbs, nu nevelku es ikdiena kvadratskanes, neklasificēju bezmugurkaulniekus un netaisu 3% skabes šķīdumus).

Piekrītu, meitenes, par procesu izpratni. Vēsturi mācīja superīga skolotāja, tāpēc arī, ja arī aizmirstu gadaskaitli, padomājot par notikumiem, kas risinājušies, var arī izspriest, kad tas aptuveni bijis.
Bet te atkal jādomā tieši par to, kā skolotāji pasniedza. Fiziku pabeidzu ar 9 atestātā, bet es jau minēju, ka jēgas nekādas. Skolotājs vienkārši nolasīja no grāmatas, standarta uzdevumus iedeva kontroldarbā - formulas taču lietot māku, tad nu arī izpratne nekāda neizveidojās.
Ja visus priekšmetus mācītu tā, lai bērnus raisītu interesi, tad arī nebūtu slikti, ja būtu vairāk par tiem 5 priekšmetiem. Arī ar 40 min nodarbību (piemēram, kulturoloģijā vai literatūrā, ja nav daudz atvēlēts laiks) var panākt efektu, ja ar interesi to visu dara ne tikai skolēns, bet, galvenokārt, arī skolotājs.

Liela daļa skolu koncentrējas uz skaitliskiem mērķiem - iespējami lielāks vidējais rezultāts centralizētajos eksāmenos, līdz minimumam samazināts nesekmīgo skaits utt. Šie mērķi ir pašsaprotami un nav nosodāmi, sliktākais ir ceļš, pa kuru tiek iets tiem pretī.

Mācītajam katastrofāli pietrūkst reālas, skolēnam samanāmas un saprotamas sasaistes ar dzīvi - kā tagadnē, tā arī nākotnē. Nepietiek ar cēlu frāzi "Šo iemācoties un zinot, kļūsiet par inteliģentākiem un sabiedrībai derīgākiem cilvēkiem" (vidusskolā reāli dzirdēti vārdi, ne mans izdomājums).

Piekrītu rakstā minētajam piemēram par matemātikas eksāmenu. Lai gan esmu caurcaurēm humanitārais, mati sacēlās stāvus un skumja grimase iegūla manā daudz redzējušajā sejā, kad pirms pāris gadiem iemetu aci videnes matenes eksāmenā. Šāda prasību reducēšana līdz absolūtajam minimumam atņem mums labu kaudzīti nākamo inženieru, izgudrotāju... Jā, jā, tie, kuriem patiesa interese un talants, naktīs pildīs nestandarta uzdevumus, sazināsies ar sevis noskatītajām augstskolām un projektēs nākamās Gaismas pilis, bet mani nepamet naivā doma par to, ka skolai, iespēju robežās, vajadzētu apmierināt dažādas vajadzības un rūpīgi kopt atšķirīgus talantus, nevis nodrošināt skolēniem "obligāto minimumu", par pārējo ļaujot interesēties un cīnīties pašiem. Noteikti atbalstu pakāpenisku pāreju uz mazāku priekšmetu skaitu ar padziļinātu interesējošo sfēru apguvi.

Izglītības joma diemžēl tā arī nav atbrīvojusies no padomju laikos iegūtās pabērna lomas - skolotāja profesijas prestižs ir zems, apmācības mazkvalitatīvas un virspusējas (vairāki tuvi cilvēki savādā fanātismā apgūst šo arodu), sabiedrības attieksme - no vienaldzīgas līdz nievājošai. To labi ilustrē tikumības skandāls - katrs garāmgājējs jūtas kompetents norādīt pedagogam, ko mācīt, ko ne. Būtisks algu palielinājums vienā dienā problēmu neatrisinās, bet tas noteikti ir viens no soļiem, kurš sperams, lai nīkulīgo stāvokli uzlabotu. Nu, maz, maz būs to entuziastu, kuri dosies apgūt pedagoga profesiju, ja nākotne skola 500 eiro banknoti.