Sveikas, meitenes!
Nekad nebiju domājusi, ka nāksies saskarties ar šādu problēmu, bet... Mans vīrietis nevēlas ar mani kopīgu tuvību, jau apmēram kādu pusgadu labi ja sekss ir reizi nedēļā.
Tas būtu ok, ja vēl attiecības būtu patiešām ilgas, bet ir pagājuši tikai divi gadi, un tas nav nekas. Neesmu es nekāds jūras briesmonis, kā saka, esmu nedaudz pāri otrajai pilngadībai :-D:-) un citiem vīriešiem acis ir manāmi īstajā vietā.
Agrāk pāris attiecībās, kuras ir bijušas, ar ko šādu saskārusies neesmu, tādēļ, protams, minējumu ir TIK DAUDZ! Mīļākās viņam diez vai, ka ir, jo draugs nav izcils sieviešu mīluļa paraugs, lai uzreiz dāma lektu klēpī, arī pats vairāk ir draugu-kompānijas, nevis sieviešu cilvēks, kā arī ļoti bieži esam kopā, visur tieku ņemta līdzi.
Tā sajūta pat ir tāda pazemojoša, ka cilvēks Tevi it kā nepārtraukti atgrūž kā sievieti - ne skūpstu, ne maiguma, tikai - uztaisi vakariņas, kur tas un kur šitas... Visu laiku tieku uztverts kā draugs/draudzene. Tas nebūtu tik kaitinoši, ja visu attiecību laiku tā būtu bijis. Bet palēnām tas sāk palikt patiešām neizturami. Piemēram, aizvakar ar draugu ļoti vēlējos pamīlēties, viņam nav laika - seriāls jāskatās.. Nu labi, tad neko. Vakar - atkal - miegs nāk, pēc 10 minūtēm skatos - sēž, atkal skatās seriālus. Pašai jau bija miegs pa to laiku uznācis un devos gulēt. Bet šodien vairs neizturēju - pateicu virsū, ka man viņam ir jālūdz fiziska tuvība, viņam redz, tik bieži kā man negriboties, bet man bieži nemaz negribās - kas ir 1x nedēļā? (s) Bet. Saruna neko nelīdzēja, tagad pati esmu dusmīga kā pūķis, ļoti gribu mīlēties, bet draugs, redz pēkšņi izdomā doties ārpus mājas. Fantastika! Jūtos galīgi kā negribēts objekts, nesaprotu - vai man tikt pašai galā ar sevi un samierināties, vai tomēr mudināt kādā veidā savu vīrieti? It kā sīkums, bet, kad jūties negribēta, patiešām zūd pašapziņa un noskaņojums, es to neuztveru kā tikai ko fizisku, bet ko vairāk. :-/:-(
17
