Tiešām tik aizņemta?

Sveika.

Man tāda jēdziena "nav laika" īsti nav, protams, ir reizes, ka diena ir tik salikta pa punktiem, ka nu neko citu tur nevar iespraust.

Ok, man bērns tikai vēl būs, bet nedomāju, ka kopā ar bērnu esot es nevarētu atrast laiku 10 min sarunai, cita lieta ir aizmāršība vai vienkārši zvana tlikšana no dienas uz dienu un tā, vai arī nevēlēšanās.
Man vairāk uzsit smaids par draudzeni, kas jau 2 gadus taisījās ar mani nākt sportot, nav laika, nav laika, hmm es strādāju, mācījos un tāpat atradu laiku sportam + vēl laiku saplānoju tā lai draugam nav pēc darba mani jāgaida 2 h lai brauktu mājās...laikam atkarīgs no tā kā cilvēks māk plānot savu laiku.

Man arī ir bērns. Meitiņai jau gads un četri mēneši. Ikdienā esmu ļoti aizņemta,taču vienmēr cenšos izbrīvēt kādu brīdi lai apzvanītu tuviniekus. Visbiežāk tas ir tad kad ar mazo dodamies pastaigās. Mazā sēž ratos viņai ir interesanti un man ir laiks parunāt.
Domāju,ka divu gadu laikā nu noteikti atrodas kāds brīvs brīdis lai piezvanītu un parunātu.

P.s. man laukos bija bērnības draudzene nu pati labākā, bet tad es pārcēlos uz Rīgu, viņa augstkolā sāka iet Ventspilī liekas, ka nav nekāds sķērslis LV jau vien esam. Bet abām puiši, skolas, sazvanījāmies un sarakstījāmies ar vien mazāk.

Tagad nesen FB aizrakstīju apzveicot dz.d., viņa jau saderinājusies un to pateica tā starpcitu, un tajā brīdī es sapratu,ka nu kontakta vairs nav..laiks un attālums aizņemtus cilvēkus šķir :(

Bet ko darīt? Turpināt tādā pat stilā zvanīt reizi mēnesī vai likties mierā un gaidīt iniciatīvu no viņas? Negribas jau arī pazaudēt kontaktu ar vienīgo māsīcu

drostala

Ja tu būtu viņai šobrīd prioritāšu augšgalā, tad viņa noteikti tev piezvanītu arī pati, jo ar ģimenes nodibināšanu radinieki tomēr pavirzās otrajā plānā. Droši vien nav jau tā, ka viņa negribētu ar tevi kontaktēties. Ja tev tas nav grūti, es tavā vietā turpinātu ar viņu sazvanīties.

Es liktos mierā. Man būtu kaut kā aizvainojoši,ka tikai es zvanitos,bet no otra cilvēka nebūtu nekāda interese.

Dīvainākais ir tas, ka viņa patiešām priecājas, kad es ziņai zvanu. Vienmēr paceļ un vienmēr viņai ir laiks parunāties. Kaut arī mazais ir blakus un fonā to dzirdu.

Ja es justu noraidošu atbildi, kad viņai zvanītu, vai izvairīšanos vai aizbildināšanos, ka man nav laika runāt, vai nevēlēšanos stāstīt neko vai kaut ko tamlīdzīgu, tad, protams, liktos mierā.

Bet te... nesaprotu...

drostala, nu varbūt viņai negribas uzbāzties, jo viņa dzīvojas pa mājām, bet Tev jau bez bērna noteikti ir aktīvāka dzīve. Es turpinātu uzturēt kontaktu ja māsīca sarunā iesaistās un ir ieienteresēta .

drostala, nu varbūt viņai negribas uzbāzties, jo viņa dzīvojas pa mājām, bet Tev jau bez bērna noteikti ir aktīvāka dzīve

+++ es arī izvairos zvanīt strādājošiem cilvēkiem, jo liekas, ka iztraucēšu un negribas uzbāzties. Gaidu, kad piezvanīs man.

Un vienmēr viņa piebilst, vai, es ar visu laiku domāju, ka tev jāpiezvana, bet kaut kā nesanāk laika

Uj cik pazīstami.
Man arī ir bērns un graudzenem ir bērni, mēs varam mēnešiem nesazvanīties un netikties, jo tiešam visam laiks nepietiek :D
Kaut ko irmetam WhatsAppā un pus dienu gaidam atbildes, kā arī mūžīgie ceļojumi un aktivitātes ar ģimeni. Darbadienās darbs/majas. Brīvdienās lielakoties atpūta dabā ar ģimeni - grūti savākties :-)

Dīvainākais ir tas, ka viņa patiešām priecājas, kad es ziņai zvanu. Vienmēr paceļ un vienmēr viņai ir laiks parunāties. Kaut arī mazais ir blakus un fonā to dzirdu.
Bērns + visādi mājasdarbi.
Doma - japiezvana māsai.
Darbība - darbišanās ar mazo, ēst gatavošana, mājas piekārtošana, bērna likšana gulēt, atkal ēst gatavošana, kaut kādi darāmi sīkumi... bērns pamostās, jāpaēd, jāiet ārā staigāt, jāsaģērbjas, jāaiziet uz veikalu, pastaiga. Atnak majās jāpagatavo vakariņas, jādod ēst, jāpaspēlējas, veļa jaieliek mazgāties un jāizkarina. Jāparunā ar vīru... Jāliek gulēt bērns, bērns negrib tik viegli iet gulēt, jāpalasa pasaciņa, jāpažūzo. Bērns aizmieg. Pulkstens jau ir 21.00. Pati uztaisa sev tēju, vēl padara kādu datbu, pulkstens jau 21.30, jātaisās gulēt, jo mazai ceļas ari.
Doma - pazvanīšu māsai rīt :D

+ vēl māsai savas vajadzības, kā dušā iešana utt...

Zvani viņai vismaz tu, jo pati jūti,kad priecājas.

Man arī ir tā, ka domāju, ka jāpiezvana, jāuzraksta, jāsatiekas ar kādu draudzeni, bet reāli tas ir tik grūti un regulāri attopos, kad neesmu kādu satiku vairāk kā pusgadu.

Kad taisos zvanīt, tad uzrodas kāds cits darbs, vai arī vienkārši,kad brīvs brīdis gribas paslinkot un nedarīt neko, kaut vai tupi lūrēt tv.

Zīle arī labi pasaka.

Tas laiks tik ātri paiet, ka tiešām brīžam attopies, ka ak vai, esi slikta draudzene, jo tev neatrodas laiks piezvanīt pat. Tad labi, ka citi arī atceras par tevi un sakontaktējas pirmie. :)

Lielais + Zilei. Man gan bernu nav, bet redzu ka iet manai tuvai draudzenei ar siciem. Nu vienigais laiks vinai ir tad, kad staiga ara ar ratiem- parejo laiku bebis, maja, virs...

+ Zīle ;)

Man arī tā ir, ka domāju, ka jāsatiek draudzenes, vajag uzrakstīt vai piezvanīt, kaut ko sarunāt un tā doma tā arī velkas līdzi vairākas dienas, jo tad tas jādara, tad šitas, tad plāni pamainās un kad reāli ir brīvs laiks, tad gribas tiešām vienkārši pasēdēt dīvānā :-D ja ir labs garīgais, labs laiks, otra puse aizņemta ar savām lietām u.c. apstākļu sakritība, tad jā, eju un satieku kādu, ko tajā brīdī uz sitiena varu satikt ;-) ja visi aizņemti, tad arī pati sēžu mājās...

Piekritīšu Zīlei. Varētu būt tā - ja tieši tajā brīdī, kad prātā ienāk piezvanīt, to nav iespējams izdarīt, tad līdz brīvajam brīdim tas jau ir aizmirsies, un atkal ienāk prātā nepiemērotā brīdī :D Es regulāri attopos pēc nedēļas, ka neesmu apsveikusi kādu vārda dienā.
Ja māsīca tiešām priecājas par tavu zvanu, tad turpini zvanīt. Neizklausās, ka viņa speciāli un aiz ļauna prāta tev nezvana. Visticamāk arī ļoti gaida tavu zvanu. :)

Bet vai tad pie draudzības nav jāstrādā abām pusēm?
Un var paļauties, ka draudzībe būs vienkārši tāpat, notiks pašplūsmā? Bet ieguldīta darba?

Man ir meita 1,8 , nekad nebija problēmu kādam pazvanīt ar sen neredzētām un nedzirdētām draudzenēm runāju jau DzN , reāli nebija ko darīt es vai nu sēdēju cosmo vai pļurkstēju pa telefonu.
Neatkarīgi no tā ko cilvēks dara , strādā, sēž mājās vai ceļo , es uzskatu, ka ja tev ir laiks aiziet uz wc tad ir laiks arī pazvanīt , viss pārējais ir tikai attaisnojumi uz aibildināšanās ....

Bet cilvēki ir dažādi , re Lollipop min , ka negrb zvanīt tiem , kas strādā , es tā nedaru , zvanu kad gribu kaut 9 no rīta , ja cilvēks būs aizņemts tā arī pateiks....


Bet pa lielam es dažu savu paziņu vidū novēroju līdzīgu tendenci , tikai bērns, bērns un vēlreiz bērns , citu tēmu vispār nav , un tiem kam nav bērnu atbild , ka kad tev būs tad sapratīsi , man parasti atbild - nu kā tu vari nesaprast , kā tev pietiek laika un galvenais vēlēšanās ... !? :D

Tā ir pieaugušu cilvēku realitāte-ģimene ir pirmajā vietā in draugi-tikai tad, ja paliek laiks. Viņa taču nevar pateikt bērnam-sēdi izsalcis vai netīru dupsi kamēr es papļāpāšu ar draudzenēm. Paaugsies viņai bērns un būs viņai laiks vairāk priekš tevis. Tiem divgadniekiem baigi pakaļ jāstaigā-viņiem pilna galva ar blēņām, ne uz mirkli nevar atstāt bez uzraudzības.

mūsu laikmetā pastāv opcija vienlaicīgi , piemēram, gatavot un runāt ar spekerphone , nav pat klausule jātur , kaut vai paļu bernam slauki un pļurksti pa telefonu :D