es domāju, ka visiem ir skaidrs, ka, ja salīdzinātu vidējo IQ un vidējās zināšanas par ekonomiku, mākslu, vēsturi pilsētā un laukos, pilsētnieki vidēji uzrādītu labākus rezultātus
IQ tev dzīvē tāpat neko daudz nelīdzēs tas ir tikai skaitlis.
Satikās divi inteliģenti. IQ tests ir loģikas tests. Lai to pildītu, nav vajadzīgas skolā apgūstamas zināšanas.(Tiem, kas nezina, šis tests sastāv no uzdevumiem, kur ir pēc loģikas ir jāizdomā, kam jābūt nākamajam virknē). Līdz ar to šajā testā labi rezultāti nekādi nav sasaucami ar dzīvi vairāk vai mazāk apdzīvotā vidē.
Turpinot tēmu par intelektu pilsētas vai lauku vidē, gribu teikt, ka katrs cilvēks izvēlas sev dzīvesvietu atbilstoši tam, kādu viņš sevi redz. Ja cilvēks nejūtas komfortabli konkrētajā vidē, neko viņš tur nesasniegs, neatkarīgi no tā, vai pilsētvides tipa cilvēku aizsūtīs uz laukiem, vai otrādi. Ja cilvēks vidē, kurā dzīvo, nejūtas komfortabli, ilgtermiņā viņš kļūst nervozs, bet no nervoza cilvēka gaidīt sasniegumus ir muļķīgi.
Kas attiecas uz to, kāpēc mūsu laukos ir tik daudz pamestu sētu, tad te nu lielais paldies jāsaka pastāvošajai ekonomiskajai situācijai. Laukos darbavietu nav daudz. Vienkārši nav - ļoti reti kad kāda atbrīvojas vai rodas no jauna. Ir vai nu jāstrādā tādā darbavietā, kāda ir, vai jābraukā uz pilsētu, kas, atrēķinot ceļa izdevumus, ne vienmēr ir izdevīgāks risinājums.
Uzturēt saimniecību par tām algām, ko laukos var saņemt, tas ir ļoti grūti. Tā jau liekas nekas - pats izaudzē kartupeli, pats cūku un govi, kas vainas dzīvei?
Pirmkārt jau tas, ka lai būtu kur to kartupeli un cūku audzināt, ir nepieciešama zeme. Zeme nozīmē vai nu nomas maksu vai nodokļus. Tas pats attiecas uz māju ar tai piegulošajām saimniecības ēkām.
Lai audzētu dārzeņus, zeme ir jāapstrādā un jāmēslo. Protams, atradīsies kāds, kas gudri tūlīt teiks, ka var pa vakariem uzrakt sev dārziņu un nomēslot ar kūtsmēsliem. Es gribētu gan redzēt, kurš no jums, pēc smaga darba tuvākajā fermā/gaterī/mežistrādes uzņēmumā, hektāru ar lāpstiņu uzraktu, ar ķerru savestu tos mēslus un apraktu vēlreiz. Cik tas mēnešus jums aizņemtu? Tāpēc to dara traktors. Nav vairs kolhoza laiki, kad par puslitriņu kaimiņš uzara. Tagad arī par to ir jāmaksā. Cūķim vajag ne tikai zāli, bet arī miltus, kartupeļus un vetārsta uzraudzību. Elektrība joprojām maksā naudu. Ja tas jāuztur no algas, ko laukos var nopelnīt, tā paplāni būs.
Saimniecības, ko likvidēja PSRS laikos, pēc kolhozu sabrukšanas nemaz nebija tik viegli atjaunot. Kādam naudas pietika, kādam ne. Iespējams daļa, no šeit rakstošajiem 90to sākumā bija tik mazi, ka pat īsti neatcerās tos laikus un to, kā cilvēki tolaik laukos cīnījās, lai vispār kaut kas būtu. Pilsētās vismaz ražošana bija. Kāda nu kurā, bet bija, neatkarīgi no tā, vai īpašnieks bija valsts vai AveLat. Cilvēki brauca tur, kur ir darbs, jo ēst taču gribējās gan pašiem, gan ģimenes jābaro. Tā tās sētas tukšas palika.
Tagad viņas atjaunot, tā ir liela nauda. ES līdzfinansējums? Tiec vispirms pie viņa. Ir jāraksta plāns, kas būtu sīkums, bet plānam ir jābūt tādam, lai ES ne mazākās domas nerastos, ka tas var nenostrādāt. Tūrisms neiet cauri, lauksaimniecībai noiets mazs. Piemērs ar zivju dīķi ir viens no retajiem veiksmes stāstiem. Ja visi sāks audzēt zivis, arī šim cilvēkam nāksies domāt, kā vēl nopelnīt naudu. Turklāt, nav runa par kaunu stāvēt Centrāltirgū. Tāda kaite novērojama tieši pilsētniekiem, kuriem ir izvēle darba ziņā. Lauku cilvēks pats atbrauc, pats notirgo un brauc mājās. Viņam ir dziļi pie vienas vietas, ko par viņu domā. Bet, ja vīram ar zivīm uzradīsies 200 konkurentu un viņi visi tirgos zivis, zaudētāji būs visi - tai produkcijai nebūs noieta cilvēku pirktspējas dēļ.
Ja arī tas līdzfinansējums dabūts un sākas zemes iekopšanas darbi, tur atkal jārēķinās gan ar to, ka ar lupu staigās pakaļ, gan ar to, ka var būt neražas gadi. Naudu neviens zaudēt negrib, tāpēc bankas nelabprāt dod kredītus tehnikas iegādei, kas nepieciešama nopietnu platību apstrādei.
Dzīvot laukos ir ne tikai fiziski, bet arī morāli grūti. Morāli grūti tas ir neregulāro ienākumu dēļ. Ja ir sava saimniecība, kas nes peļņu, jārēķinās, ka ar ienākumiem no attiecīgās produkcijas var nākties dzīvot ilgi - no slimībām nav pasargāti ne augi, ne dzīvnieki. Tad nu visu laiku ir jārēķina, jādomā un nevar kā pilsētā - papilddarbiņu paķert, tur tās opcijas nav - liela saimniecība aizņem daudz laika.
Pārsteidza tumsonība par to, ka laukos ir problēmas ar higienas normām. Tas ir aplam. Daudzās mājās kanalizācija jau sen nav nekas jauns, bet tur, kur tās nav, to var ievilkt. Vēl mani sasmīdināja tas, ka te bariņš pat nenojauš, ka ļoti daudzām privātmājām ir kanalizācijas bedre, kuru 2-3 reizes gadā iztīra. Tas tā ir ne tikai laukos, bet arī pilsētās.
Viss nav melns vai balts. Ne pilsētnieki visi slaisti, ne laucinieki muļķi. Tā nav.