Pēdējā laikā aizvien biežāk nonāku pie skaudrās atklāsmes, ka vairums cilvēku dzird vienīgi sevi.
Ikdienišķs piemērs: ar mēnesi neredzētu draudzeni sēžam kafejnīcā, stāstu, kas uz sirds, bet pēc katras manis izteiktās domas seko nevis kādas pārdomas, viedoklis, ieteikumi, bet "A es", "bet man", "toties ES!". Un tā uz riņķi. Vēl ļaunāks gadījums - pat neesmu paspējusi izteikt domu līdz galam (un neesmu no garu runu runātājām), kad jau tieku pārtraukta ar nebeidzamiem piemēriem no sarunu biedra dzīves. Beigās saruna aizvirzās sāņus, un esmu pat aizmirsusi, par ko vēlējos runāties. Mājās skumji secinu, ka sirds vieglāka nav kļuvusi.
Piebildīšu, ka neesmu problēmās centrēts cilvēks, bet dažreiz tik ļoti gribas tikt uzklausītai!
Drauga šobrīd nav, vecāki aizņemti ar savām, citas paaudzes, lietām.
Vai jūsu draudzenes vienmēr jūs dzird?
601
