Es saprotu, kas ar mani notiek.
Esmu daudz ko savā dzīvē pārciestusi, emocioņālu un fizisku mobingu skolā un ģimenē, no draugiem, kuri mani ir uzmetuši, neveiksmīgas attiecības, izmantošanu un krāpšanu. Man ir briesmīgi liela slodze un rutīna.
Es jau sen manu, ka lēnām sāku ienīst cilvēkus. Viss sākās ar to, ka man draugiem.lv uzrakstīja viens cilvēks tekstu ''cau ko dari ka iet?'' mazliet pačatoju un man pilnīgi aizkrita ciet širmis un sāku rakstīt un izlaist ārā visas savas dumsas, kas krājušās. Nekontrolēju tajā brīdī neko ko rakstīju. Gan draudēju nodurt, gan vēlēju nāvi viņam un ģimenei, gan kaut ko par sātanu, tikai protams brutālā veidā. Tiešām biju gatava uztrīt nazi un braukt uz centru.
Pēc tam jutu ekstāzi. Jutos mierīgāka. Sirds dauzījās kā pēc aktīva treniņa sporta zālē. Kā milzīgs akmens no manis noveltos.
Tā ir, pēdējo reizi pēc vienām svinībām un pasēdēšanas es uz ielas sakāvos, jo gribējās.
Man bail, ka es tiešām nesāku kaut kad ļaunākajā gadījumā slepkavot, atriebjoties visiem. Laikam laiks doties pie psihiatra, bet labprāt mēģinātu pati kaut ko mainīt. Esmu šokā par savu rīcību.
147
