kā izstāstīt???

jums ir tikai 20! jums nav ne kopīgu bērnu (?), īpašumu. parasti, cik esmu dzirdējusi stāstus, tās sievietes, kuras dzīvo (mocās) ar alkoholiķiem, pašas vien atzīst, ka "jaunībā jau redzēju, ka viņam patīk iedzert.. vai jaunībā jau redzēju, ka nezin mēru". tās noteikti nav veselīgas attiecības tev un vēl jo vairāk rožaina nākotne, ja jau tagad ir jauztraucas, ka bez komas alkohola lietošana neiet cauri.

Tu esi līdzatkarīga - palasi par šo, ir pietiekami daudz info arī par tiem, kam otrās puses nav alkoholiķi.

Es jau sen par šo domāju, ka esmu līdzatkarīga un tas ir briesmīgi(t)

TRY, a viņam kaut kas notiks, es neiešu atpakaļ. Es vislaik domāju kā man būs ar to sadzīvot. Esmu ļoti, ļoti emocionāla. Es nemekleju attaisnojumus, vienkārši... Gribu dzirdēt uzmundrinājumu, ka man sanāks un viss izdosies. Es jau iepreikš rakstīju, ka jūtos kā Māte Terēze, nu diemžēl tā ir. Kad mēs izšķirsimies, man vairs nebūs nekāda kontakta ar viņa ģimeni, man tas nav vajadzīgs. Vairāk jau uztrauc tas, kā es pati tikšu galā ar sevi, ja nu kas atgadās. Kaut kā tā. Nu un protams savas ģimenes viedoklis, lai gan viņiem vajadzētu mani saprast.

Paldies jums visiem par viedokļiem. Ar draudzenēm par šo pilnīgi atklāti nevaru parunāt, jo lai arī viņas zina ka draugam ir problēmas ar alkoholu, negribu visu stāstīt. Patīkami lasīt, ka te ir meitenes, kas gājušas tam cauri un saprot :)

берещ и делаешь

Nav ko kaķi aiz astes staipīt ..

Arī lasīju ar smaidu, jo ļoti labi atceros sevi līdzīgās attiecībās un to, cik ļoti padomi no foruma/draugiem nebūtu līdzējuši, jo tieši tāpat sev šķitu līdzatbildīga :)

Jau sen, sen neesam kopā, bet biju attiecībās 4 gadu garumā ar emocionāli vardarbīgu alkoholiķi, kurš arī vienmēr bija tik ļoti pārguris no darba, ka vienīgās dzīves aktivitātes bija brīvdienās draugi+alkohols. Arī teicās mani mīlam, bet praktiskajā dzīvē tas izpaudās vien retu reizi.

Tu esi līdzatkarīga - palasi par šo, ir pietiekami daudz info arī par tiem, kam otrās puses nav alkoholiķi. Un atceries, ka vienmēr, pilnīgi vienmēr tu pati esi svarīgākā. Ja neesi laimīga, apmierināta un mīlēta, tad nejūties vainīga par to, ka aizej. Tā ir tikai tava izvēle.

Pareizi dari, ka skiries. Ja vinam ir tagad jau problemas, tad kas bus pec 10 gadiem. Tu esi jauna meitene un prieks 20 gadiem musdienas 4 gadus ilgas attiecibas ir liels plus.
Ja nesanaks ar nakamo bus vel citi. Un ja gimene zinatu pilno ainu, tad domaju, ka vini tevi sapratis un atbalstis.

Zināma problēma.Esmu bijusi tāda pašā situācija tādā,ka Tu.
Ja tiešām esi izlēmusi šķirties,tad izrunājies ar puisi,paskaidro,kāpēc.Ja puisis būs saprotošs,tad viss būs ok,un tātam arī jābūt,ja ne,tad sry,ar varu nenoturēsi.Nemocies šajās attiecībās,ja neredzi tām nākotni.
Vēlu veiksmi :)

xtina, bet man jau arī nebija pieredzes ar žēluma apkarošanu pret bijušajiem, bet vienkārši nu nav par tām lietām jādomā un viss! Ja tik tiešām tevi satrauc visas sekas, kas būs pēc šķiršanās, jo īpaši attiecības ar bijušā drauga vecākiem, tad pareizi marsu saka, ka šis vēl nav Tavs limits. Kad būs viss līdz mielēm, tik tiešām ņemsi un aiziesi, jo nebūsi spējīga domāt par visām mammām.
Un, pat ja viņam notiks kaut kas, nu ko tad? Iesi atpakaļ pie viņa? Un ja viņa mamma Tevi ienīdīs, nu neko Tu neizdarīsi. Ja jau vairākkārt esat klieguši par šķiršanos, nu nebūs viņš tik šokēts, lai atņemtu sev dzīvību vai vēl kaut ko, nevajag pārvērtēt cilvēku spējas pat neadekvātā stāvoklī. Vienkārši man paliek žēl Tevis, kā Tu meklē attaisnojumus kaut kādus.. Nu vienkārši nevar būt Māte Terēze vienmēr un visur, kas padomās par visiem pirmkārt, pēc Jūsu attiecību beigām viņa dzīve ir viņējā, un Tava ir tavējā, Tev nav viņu jāvāc pēc tam.

Es tev šo visu stāstu, jo šobrīd izdzīvoju to stāstu, kad bijušais ir nodzēries un sapinies sliktās kompānijās tieši šķiršanās dēļ. Un arī viņa vecākus es izvairos satikt, lai gan viņi mani dievināja, kad bijām ar puisi vēl kopā, un viņš man attiecību laikā ir draudējis ar pašnāvībām, viss pat bija aizgājis tik tālu, ka zvanīju 112, jo draudi izskatījās nopietni. Un nekā, viss ar šī cilvēka dzīvību ir kārtībā, bet par to, ka dzer, ir atbildīgs tikai viņš pats. Es arī vilku aptuveni gadu, līdz pateicu, ka viss, vairs nevaru, un histēriski raudājusi par to, ka man viņa žēl un viņš manis dēļ cieš, jo nemīlu viņu. Un tiešām, kad Tu to izdarīsi (ja izdarīsi), tad pati redzēsi, ka uztraukšanās par mammu un arī viņa paša turpmāko dzīvi ir muļķības. Tāpat, kā to redzu es un redz visas, kuras jau šeit ir izteikušas savu pieredzi. Protams, pašam jau vajag apdedzināties, lai sapratu, bet tad kāpēc jautāt padomu, ja tik un tā gribas izbaudīt visu to pašai?

TRY, nu lūk, tas žēlums arī ir tas, kas mani pilnībā bremzē. Kas vienam muļķīgi, otram šķiet savādāk. Protams ja es tam būtu kādreiz gājusi cauri, man tas liktos vienkāršāk un domātu - ai, nu kas tur ko neizdarīt. Esmu nobriedusi to izdarīt, kad draugs būs mājās, bet es nesaskatu tur neko tik ārkārteju, ka es baidos no tā, kas var sekot pēc tam, bet savas laimes vārdā esmu uz to gatava

Nu bet kāpēc Tev visu citu ir žēl, tikai sevis nē? Kas ir svarīgāk: bijušā drauga mamma vai laimīga nākotne? Nu nevar visiem izklāties un spiest sevi palikt tikai pienākuma pēc, ir vienkārši jāiet, nedomājot ne tur par mammām kādām, ne ko citu.

Arī man bija draugs, kurš pēc mūsu attiecībām ir aizgājis pa burbuli, tā teikt. Absolūti izmainījies uz negatīvo pusi un pat pēc trīs gadu atšķirtības turpina dzert, turklāt ir iepinies pat apšaubāmās kompānijās. No sākuma man bija viņa žēl un jutos nedaudz vainīga, jo viņš mani mīlēja līdz bezgalībai, bet mana mīlestība vienkārši pazuda tieši stagnācijas dēļ, jo viņam bija labi tur, kur viņš bija, lai gan tas bija nekas. Toreiz viņš nedzēra. Bet pēc tam es paskatos uz viņu un skaidri saprotu, ka nejau es viņam to alkoholu leju mutē un neesmu par viņu atbildīga it ne mazākajā mērā, jo viņš ir pieaudzis, patstāvīgs cilvēks. Palicis tikai žēlums, ka bija labs cilvēks, bet tagad vairs ne miņas no tā. Un nav ko tikties ar bijušā vecākiem! Tās ir JŪSU attiecības, tajās esat jūs divi, neatkarīgi no tā, kādas ir Tavas attiecības ar drauga mammu vai viņa attiecības ar taviem vecākiem. Un, pat ja Tava mamma lasīs Tev morāli, tad nu kas? Iesi atpakaļ? Pamest cilvēku alkoholiķi, kuru nemīli un pie tam 20 gadu vecumā jau nu noteikti nav nekas nosodāms, nedomāju, ka Tavi vecāki Tev to pārmetīs.

Beidz meklēt muļķīgus attaisnojumus, vienkārši ej prom no viņa.

xtina
Nosūtīju tev šeit vēstuli. Padalījos ar savu pieredzi.

xtina, tas būs tikai cilvēcīgi, ja puisis Tevi nevēlēsies saprast (ja šī ziņa viņu satrieks).. Arī viņa vietā Tev nevajag domāt.. vienkārši seko savai sirdsbalsij :)

Turklāt situāciju padara daudz vieglāku fakts, ka nedzīvojat kopā :)

★marsu☆, nu jāgaida kad viņš atbrauks. Tā vai tā es tagad neko nevaru iesākt. Elektroniski vai uzrakstīt īsziņu nebūtu pieklājīgi, lai gan noteikti tā būtu vieglāk. Katrs ir pelnījis to izruna't aci pret aci. Nu kas zin, varbūt atbrauks, notusēs un tad jau sarunu vieglāk būs uzsākt jo bļaustīties sestdienas vai svētdienas rītā mums jau ir pilnīgi normāla parādība :) Ja neies tusēties, būs jārunā tāpat. Bet nu lieta jānoved līdz galam. Jau gandrīz gadu ik pa laikam par to iedomājos bet pēdējā pusgada laika ar vien biežāk.

Nu tad gaidi X dienu :D Tad zināsi savas pacietības robežas :)

cormeum, to es arī vēlos uzsvērt, bet vai tikšu saprasta, tas ir cits jautājums. Bet paldies meitenes. Jūtos iedrošināta un iedvesmota rīkoties :)

★marsu☆, man šķiet ka man pat nav vairs īsti tās vēlmes kaut ko atdzīvināt. Jo nu...Man gribās dzīvot savādāk. Un skaidrs, ka ar šo cilvelu mums savādāk nekas nebūs. Un pareizi tu raksti, man ir tā sajūta ko tas nabadziņš bez manis darīs, ka tiešām noies pa burbuli :D:-/

xtina, es neticu, ka cilvēks var tā vienkārši bez iespringuma ņemt un otru cilvēku pamest (varbūt vienīgi tad, ja 2. pusīte ir tukša vieta). Attiecību pārtraukšana nav nekas patīkams jebkurā gadījumā :)

Pēc savas pieredzes... manuprāt, vislabāk ir uzsvērt to, ka nav vairs jūtu un vēlmes būt kopā. Šādā situācijā ir grūti kaut ko pārmest (tāpat, visticamāk, pārmetīs) :) Toreiz nebija viegli saņemties uz nepatīkamo sarunu, bet bija tā vērts :)

Ka es tev saku, kad tev tiešām būs līdz brošai, nu tā pa īstam, tad arī tu vienkārši piecelsies un aiziesi.

Es arī tā savulaik mocījos un raudāju un vēl nez ko domāju, kā tad nabadziņš bez manis nu dzīvos, vispār aizies pa burbuli. Bet man jau tās drāmas bija tik dziļi aknās, ka es vnk nogriezu kā ar nazi. Vilku, vilku tās attiecības līdzi kā beigtu kaķi striķī un vēl pusotru gadu pēc tam nopinkšķēju. Bet tas viss bija tā vērts, lai tagad ar smaidu lasītu tavu problēmu :) Un arī es zinu, kā tā mistiskā pienākuma sajūta mēģina to beigto kaķi atdzīvināt:-/

★marsu☆, es jau teicu, ka man ir milzīga pienākuma sajūta pret šo cilvēku. Vārdos nevar aprakstīt. Jūtos kā tāda mamma viņam. Domāju ka pirmais solis ir sperts, jo es par to jau ļoti ilgu laiku domāju. es tiešām apbrīnoju cilvēkus, kas var vienkārši piecelties un aiziet no attiecībām. Es gribētu tā iemācīties. Kamēr nemāku, kuļos un daru kā varu. Gribu paredzēt un izdomāt katru soli, lai gan zinu ka tas nav iespējams. Nav man arī tādas dzīves pieredzes, man ir tikai 20 gadi, tāpēc jau šeit uzrakstīju lai izdzirdētu kādus padomus vai iedvesmojošus stāstus. Es esmu gatava, tā man pašai šķiet, bet man ļoti, ļoti bail.

xtina, Tieši tā:-)

Pa manam nekur tu vēl neiesi. Ja patiešām būtu gatava iet prom, tad nekādas apkārtējo domas tevi neinteresēs, nekādi pašnāvības draudi un pārējās muļķības. Tu vnk iesi prom, domājot tikai par savu labsajūtu.