Sveiki! Labu laiku jau šeit dzīvojos, bet tagad nolēmu uzrakstīt. Man īsti nav neviena, kam pastāstīt par savu problēmu. Cerams, ka spēsiet mani uzklausīt un sniegt kādu vērtīgu padomu.
Es mācos vidusskolā. Šis ir mans pirmais mācību gads šajā skolā. Lieta tāda, ka pirmajā nedēļā es vēl šeit nemācījos - es mācījos citur. Iepriekšējā skolā es neturpināju mācīties tāpēc, ka tur neviens nekontaktējās. Visi bija sadalījušies pa bariņiem un kontaktējās savā starpā, bet pārējos nepieņēma. Uz to skolu aizgāja mācīties viena mana klasesbiedrene, no pamatskolas laikiem. Es viņai jau kopš pamatskolas laikiem nepatiku. Tā sanāca, ka viņai bija labāks kontakts ar pārējiem, un viņa sastāstīja par mani visu ko. Mani tajā skolā arī sāka apcelt, un tad es aizgāju prom. Tad es atnācu uz jaunu skolu. Kad atnācu uz šo skolu, klasesbiedri jau daudz maz bija sadraudzējušies. Cits vairāk, cits mazāk. Meitenes jau bija sadalījušās pa bariņiem, tāpēc man iejusties bija stipri grūtāk. Ar katru nedēļu klasesbiedri atraisījās arvien vairāk, un tagad visi ir daudz maz sadraudzējušies. Daudzi klasesbiedri ir bijuši labi pazīstami jau agrāk, jo dzīvo vienā pilsētā. Es domāju, ka šajā skolā būs daudz labāk. Ir mazliet labāk - ir forši skolotāji un klasesbiedri. Šeit ir pavisam cita attieksme nekā iepriekšējā skolā, tomēr kaut kas īsti nav kārtībā. Pret mani klasesbiedri ir draudzīgi, neviens mani neapceļ, tomēr es nejūtos īsti līdz galam pieņemta. Tāda sajūta, it kā mani atstumtu. Pēc dabas es esmu diezgan klusa. Iespējams, tāpēc arī ir izveidojusies tāda situācija. Manā klasē mācās vēl viens ļoti kluss klasesbiedrs. Liekas, ka viņš pat ir vēl klusāks par mani. Es esmu vienīgā meitene, kura ar viņu kontaktējas. Es dzīvoju kopmītnēs. Istabiņās mēs visi dzīvojam vieni paši. No manas klases vēl kojās dzīvo divas meitenes. Ar tām tad es arī visvairāk kontaktējos. Vakaros aizeju ciemos, parunājamies. Un tas arī ir viss. Viena no tām meitenēm ir klusa, otra var runāt bez apstājas. Viņas abas ir sadraudzējušās - iet ciemos viena pie otras, dažreiz vēlu naktī iet gulēt, iet pastaigāties, iet uz sporta namu, iet ballēties un, pats galvenais, ka pie manis vispār nepienāk. Kad man vajag kādu palīdzību vai es aicinu iziet ārā, tad viņas aizbildinas, ka nav laika.
Pamatskolā man arī nebija draugu, tikai pāris labi klasesbiedri ar kuriem vienmēr varēju aprunāties. Tā nu ir sanācis - es esmu diezgan vientuļa, kontaktēties īsti neprotu un draugus atrast arī ne. Esmu izteikta vienpate! Es vēlos mainīties, atrast draugus un dzīvot normālu dzīvi. Es nezinu ko iesākt!
9
