Atbalsts grūtā brīdī

Reģ: 11.10.2015

Sveikas,
mums katram kādreiz pienāk brīdis, kad nākas zaudēt kādu tuvu cilvēku. Manam puisim nesen pēkšņi nomira vecmāmiņa, abi bija ļoti tuvi un viņš par viņu ļoti rūpējās. Esam kopā 3 gadus, apmēram 1 gadu dzīvojam kopā. Protams, arī man kādreiz ir miruši radinieki, bet tad vēl biju maza.Pirms 3 gadiem, kad iepazināmies tieši pirms mēneša bija nomiris vectētiņš un tad vienkārši jaunās attiecības viņu izdabūja no sērām, lai gan ilgu laiku es nemaz to nezināju. Bet kā tagad, esmu pati apjukusi.Rakstu, jo īsti nezinu kā atbalstīt savu vīrieti šajā brīdi un visvairāk uztraucos par to, kā būs pēc bērēm. Labprāt uzklausītu citu pieredzi.

11.10.2015 19:59 |

Bora

1230

Reģ: 30.01.2015

Nekā nepalīdzēsi, vińam pašam ir jāizsāp šī sāpe.
Saku no pieredzes!

11.10.2015 20:06 |

Elizabete.

4628

Reģ: 06.07.2013

Ar to cilvēkam pašam jātiek galā, neviens cits diemžēl tur neko nevar palīdzēt.

11.10.2015 20:08 |

Lesly

236

Reģ: 06.04.2015

Mirušo atgriezt nevarēsi, bet ieteiktu būt savam vīrietiem blakus, lai nepaliek vientuļš, neko vairāk tu nevaru izdarīt. Tā tomēr ir nāve un tuva cilvēka, nebūs nekas tāds, ko varēsi izdarīt, lai viņš atraak aizmirstu, tikai būt kopā. :)

11.10.2015 20:08 |

187

Reģ: 29.01.2009

Ir jājūt, kādu atbalstu vēlas otrs cilvēks. Manam puisim gribējās par to daudz runāt, kavēties atmiņās, stāstīt mīļākos brīžus un visu laiku būt ar kādu kopā. Tad pats galvenais ir būt blakus un uzklausīt. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kas grib pabūt vieni un neviena netraucēti. Gan jau jutīsi pati, ko vairāk vēlas tavs puisis.

11.10.2015 20:09 |

NordicBelle

5533

Reģ: 26.01.2015

Pēc bērēm būs labāk, tas tomēr ir mierinošs rituāls. Man pēc tuvinieku nāves ir palīdzējis būt kopā ar ģimenes locekļiem, runāt par jaukām atmiņām, stāstīt stāstus. Tas, ko tu vari darīt, ir atgādināt, ka esi blakus un atbalstīsi, tajā pašā laikā atvēlot viņam telpu gan garīgi, gan fiziski, kur nodoties savām sajūtām un bēdām. Pa īstam palīdz tikai laiks.

11.10.2015 20:17 |

salaatlapa

Reģ: 11.10.2015

Zinu, ka dzīvē vairs neatgriezīs un to tukšo vietu nekas neaizpildīs. Šobrīd vienkārši cenšos uzturēt iespējami normālu ikdienu, tomēr ir brīži, kad pašai gribas raudāt un pat nezinu par, ko vairāk- par nāvi, vai to, ka jānoskatās ciešanās, vai visu kopā.

11.10.2015 20:18 |

Lapin

413

Reģ: 11.05.2012

Piekrītu meitenēm, tas ir jāizsāp pašam.. Galvenais pārlieku neuzbāzies ar vēlmi uzmundrināt un izvilkt no skumjām, tas ir ļoti kaitinoši un vēl vairāk liek skumt.

11.10.2015 21:08 |