spoki -stastam! 2

Es jau tam puisi esmu pateikusi - ja viņš manās mājās kādreiz kaut ko redz, labāk lai man nesaka :-D

Manu draudzeni pa sapņiem mocīja nost. Viņa katru nakti raudāja, bija grūti elpot, briesmīgi murgi. Bet nu tur taj mājā bija ari kaut kāds poltergeists, nezinu. Bija Anglijā ar brāļiem un draugu, tad nu šos tur mocīja nepajokam.

Šis gan traki. Es, droši vien, tītos no tās mājas prom, cik ātri iespējams..

Spokiem neticu , bet ticu visadam sapniem. Man kad loti tube cilveks nomira - vins naca man sapni un visu ko stastija.
Par mantam runajot - ari man nakts vidu ir sakusi majina dziedat. TAS nebij baisi, bet tas loti kaitinaja -D

Mana omīte nekad nav spokiem ticējusi, bet vienreiz gan pastāstīja ko ļoti jocīgu. Kādu vakaru pirms daudziem gadiem viņa sēdēja savā dzīvoklī un izšuva, pēkšņi ar acs kaktiņu pamanīja, ka netālu uz krēsla sēž vīrietis melnā, garā mētelī, ar loku rokās. Vīrietis pacēlis loku un izšāvis uz omi. Tajā brīdī viņai ļoti iesāpējies krūtī, bet vīrietis izgaisa. Pēc nedēļas viņai bija pieraksts pie ginekoloģes, atklājas, ka tieši tajā krūtī, kurā iesāpējās, viņai ir vēzis pašā sākuma stadijā. Tā kā vēzis bija pavisam neliels, to viegli varēja izoperēt, un tagad viss ir kārtībā :) Es gan ceru, ka nekad neko tādu neredzēšu, esmu ļoti bailīga

Manam brālim vectēvs sapnī pateica, kur paslēpis iekrāto naudiņu. Ticiet vai nē, bet tur arī tā bija :D :)

Omes mamma dzīvoja omes mājas otrā daļā (tā pati māja, tikai ieeja pa otru pusi). Viņa jau bija ļoti veca, un pati nevarēja pat pārvietoties pašas spēkiem. Kamēr neviena nebija un viņa tur bija viena, tā mājas daļa visu laiku bija aizslēgta, atslēga bija tikai omei. Kamēr ome bija prom, viņa sagribēja padzerties un gāja uz virtuvi, un pa ceļam nokrita, un pati piecelties nevarēja. Un tad viņa stāstīja, ka pie viņas esot piegājis vīriņš baltās drēbēs, palīdzējis piecelties, iedevis padzerties un aizvedis viņu atpakaļ uz istabu. Bet reāli tā māja visu laiku bija ciet, un iekšā tikt tur neviens nevarēja.

Nu nevajag tādas lietas lasīt,kad esi viens.Nevajag!Tagad man ir bail no mana sienas skapīša,jo tajā ir spogulis!:-D

Mana māsa bērnībā redzēja kaut kādas meitenes, viena no tām bija ar sarkaniem matiem. un ja pareizi atceros, pēc tam parasti notika kas slikts, viņa saslima vai kas tamlīdzīgs. Un tad nu tagad, pēc vairākiem gadiem, viņa ar vienu draugu runāja par mistiskām lietām, un viņš pastāstīja par tādu Lilitu, ko daudz cilvēku ir redzējuši, un kura pēc citu cilvēku apraksta izskatījās tā, kā māsa bērnībā viņu redzēja.

Ir jau, protams, arī muļķības - tagad istabā man ir aizkari ar rakstu, kas tumsā bieži izskatās, it kā tur būtu būtne ar ragiem.. guļot cenšos skatīties uz citu pusi :D pēdējā laikā arī bieži liekas, ka redzu kādu ēnu kaut kur pazibam, kur nekā nav, bet es pieņemu, ka tas tik tā liekas.

Kādam nav kāds jauns stāsts?:D

Laikam jau esmu stāstījusi, bet varu pastāstīt.
Kad gāju vidusskolā, ar draudzenēm saucām spokus, gariņus u.t.t, pirmo reiz kad saucām spogulis uz kājas pats no sevis uz galda sāka lēkāt un nokrita, paldies Dievam, nesaplīsa, saprotams, ka gars vai kas nu tur ir , centās izkļūt no spoguļa. Pēc pāris gadiem ar draudzeni manā vecāku dzīvoklī saucām mājas gariņu, jo es viņu jutu bieži. Ar adatu un burtiem u.t.t, ticiet vai nē, adata pati kustējās un gars atbildēja uz jautājumiem, zināja manu vārdu un visādus noslēpumus , stāstīja kā viņu sauc, cik viņam gadu un kā nomiris, esot tur dzīvojis. Ak, atceros , vēl nu bijām maziņas, un ar draudzeni meklējām kur man pazudis otrs zābaks, gribējām iet ārā, un no otras istabas izlidoja mans zābaks, es pati savām acīm redzēju, kā mēs raudājām, laikam stundu zem gultas bijām, kamēr man tētis neatnāca. :D Vēl kad biju maziņa, kaut ko neapdomīgi pateicu sliktu par Dievu un spuldzīte lampā pārsprāga. Sakot, ka mana tēva mammai esot bijušas spējas, viņa varējusi noņemt sāpes, rozes ārstējusi, un mirstot teikusi , ka grib lai man viņas spējas tiekot. Esmu bijusi pie ekstrasensiem un tie teikuši, ka spējas man esot , bet jāattīsta , un es arī baidoties. Mani tiešām baida spoki, mistika u.t.t, bet arī piesaista. Kad biju maziņa un krustmāte gaidīja pirmo bērnu , es mammai teicu, ka sapnī redzēju, ka miris bērniņš krustmātei vēderā, diemžēl, bet man bija taisnība. :( Reiz nosapņoju, ka nākšu mājās no skolas un nebūs elektrība un sāksies vētra. Pienāca nākamā diena, atnācu no skolas- nebija elektrības, sākās vētra. Arī pēdējos gadus , kad man ienāk kāda doma pēkšņi braucot uz darbu, vai ejot gulēt, tā notiek. Tā esmu paredzējusi tikšanās, kas neienāktu pat prātā. Un paredzējusi nelaimes, un pat tās novērsusi. Sīkāk negribu stāstīt, bet bija man slikta aizdoma par draugu , ka jāsagaida viņš pēc darba, jāaizbrauc sagaidīt, un pareizi izdarīju, jo ja nebūtu aizbraukusi, būtu vedis kolēģis mājās, kurš cieta avārijā. Ticu mistikai, spokiem, gariem. Tas viss ir!
Baigi gari aizrunājos :D

Pacelšu, varbūt kādai kas stāstāms :D

nesens gadījums- guļam, es pēkšņi atmostos un dzirdu, ka kaut kas ātri ieskrien istabā un strauji apstājas gultas kājgalī. dzīvnieku mums nav, bērns gulēja blakus. uzmodināju draugu, bet šis neko nebija dzirdējis.
vēlā vakarā arī ir sākusi skanēt bērna rotaļlieta un pie tam bez apstājas, kaut gan ikdienā tā noskan un viss, ja pogas nespiež, nekas nenotiek. tai mantai izņēmu baterijas :D
šai dzīvoklī vispār bieži dzirdu kaut kādus neizskaidrojamus trokšņus

začeits- tā skrējēja varēja būt pele vai mājas gariņš tad :D

Varu pastāstīt savu stāstu no pagājušā gada rudens.
Bija vēls rudens darba dienas vakars. Kā parasti viens pats strādāju mežā, kā jau mežā apkārt nebija neviena cilvēka. Tuvākās mājas kādus 3 līdz 4 km. Tātad kā ierast mierīgi strādāju klausoties mūziku uz austiņām un bija jau satumsis. Tad pēkšņi izdzirdēju tādu kā cilvēka kliedzienu caur visai manai mūzikai un zāģa skaņai. Paskatījos apkārt, bet tā arī nevienu neredzējis turpināju strādāt, bet pēc mirkļa sajutu ka kāds mani novēro. Izslēdzu mūziku un noslāpēju zāģi, bija jau tumšs un piedevām vēl migla arī bija, bet nedaudz vēl varēja redzēt. Paskatījos uz pusaizauguša tīruma pusi kur ieraudzīju tādu kā cilvēkveidīgas aprises veidolu kalna galā. Tā nu es intereses pēc gāju skatīties kas tur ir, bet kad sāku tuvoties tam viņš lēnām pazuda aiz kalna. Tā nu es uzgāju tajā kalnā bet nekādu pēdu vai ko citu neatradu. Tā arī beidzās mana darba diena un gāju ārā no meža.
Ir vēl man daži stāsti, bet šis ir tāds kas palicis ļoti labi atmiņā.

Biju labā noskaņojumā, nodomāju, ka pekstiņi par spokiem jau nu noteikti šoreiz mani neiebiedēs, palasīju un tagad sēžu, baidos un skatos apkārt vai kas dīvains arī nesāk notikt. Kauns iet teikt vīram bērna klātbūtnē, ka salasījos cosmo spoku stāstus. :-D

paceļu! :-)
Vecāku dzīvoklī notika šausmu lietas jau kopš tur ievācāmies. Mantas krita no plauktiem, krēsli tika piebīdīti pie durvīm no istabas puses, kurā neviens neatrodas, soļi, ēnas ,kas iet garām , stāv pie gultas, iekšā- ārā slēdzošies tv, fotoaparāti, tvaika nosūcēji vispār bija ikdiena :-D
Vecāki sauca mācītāju ( 2 x) un vēl kādas 3 reizes dažādus " magus", " ekstrasensus" , tāpat arī paši meģinājām ar svētītu sveci staigāt pa dzīvokli, dedzināt kadiķus. Tā nu man ir mācība uz visu mūžu- vairs nekad! :-D TAS kļuva tikai agresīvāks. Izdzīt viņu nevarēja, bet visādi kadiķu pekstiņi viņu tikai sakaitināja, tad dubultā apjomā mantas no plauktiem lidoja lejā.
Visspēcīgāk atmiņā palicis šis gadījums:
1) Ta kā šī spokošanās bija, nepārspīlējot, ikdiena, pierasts bija, bet tomēr joprojām bailīgi, tad nu ar mammu bija vienošanās- ja nu kas traks notiek, lai viņai zvanu , nāks no savas guļamistabas glābt :-D - jo manā istabā bija tikai augšas lustra, kuru varēja ieslēgt tikai ārpus manas istabas,pie durvju stenderes. Tā nu vienu nakti visi jau guļ, es sežu pie datorgalda sava istabā un pēkšņi auksta roka apķeras ap potīti un saspiež. No bailēm lecu gultā, zvanu mammai, viņa nometa 3 zvanus un nenāca, jo esot domājusi, ka es pa miegam netīšām uzgūlos uz telefona un kaut ko saspaidīju ( paldies, mamm, lieliska palīdzība :-D:-D:-D ) kad beigās atnāca, pati arī nobijusies, atnesa man bībeli, ko palasīt pirms miega. Ļoti ticīgi neesam, bet, sak` sliktāk jau nebūs... No rīta bībele pazudusi.. Beigās atradās- iedzīta talākajā istabas stūrī- zem skapja.
:-/
Tā kā ne mācītāji, ne ta saucamie ekstrasensi nepalīdzeja, kādu 17 g vecumā nolēmu izmēgināt šķīvīša dancināšanu- un, sanāca arī. Par to , ka neviens cits nekustināja šķīvi esmu droša, jo darīju to viena. Un jautajumiem atbildēja, teica, kurā gadā miris, kur apglabāts, savus iniciāļus nosauca utt. Sarunājām , ka, ja pie viņa uz kapiem aiznesīsim svecīti, nomierināsies. Kātad! :-P Nākamajā dienā ar mammu sapirkām kaudzi sveču, salikām kapos pie katra, kam tādi iniciāļi un tiem ,kas tajā gadā miruši, bet- nekā, viņš solījumu neturēja un nenomierinājās :-D
:-/
Tagad jau vairākus gauds dzīvoju atsevišķi no vecākiem, arī šis tas notiek, bet ne tādos apmēros. :-) ik pa laikam kaut kas nokrīt, ar sānu redzi ēnu var redzēt, bet viss tā mierīgi, pat labvēlīgi, reiz, pēc tikšanās ar draudzenēm , mājās atgriezos diezgan vēlu, ienācu pa ārdurvīm, tās aizslēdzu, noģērbos, un ,kad taisījos iet uz istabu, durvis man atvēra :-D Tāpat vienreiz kaķis spēlējās ar , manā skatījumā, ļoti garlaicīgu un neizteiksmīgu mantiņu, tad nu viņam teicu- "Būtu labāk ar grabošo spēlējies!." Un ko Jūs domājiet? No blakus istabas izripo grabošā bumbiņa un apstājas tieši pie kaķa ķepām.
Vienīgās divas reizes, kad palika tā- ne visai ap dūšu bija-
1) ziema, āra tumšs, vāru griķus, ieeju virtuvē, viss logs norasojis un uz tā- 3 skaidri plaukstu nospiedumi, viens ta kā novilkts uz leju, kā karstakajā Titānika ainā :-D
2) guļu gultā, pēkšņi uz palodzes, aiz aizkariem baigā kustība, ta,ka aizkari " tuntuļ-tuntuļiem" iet, es, pilnā pārliecībā, ka tur abi mani minči sakāvušies, šiem uzbļauju, lai nomierinās. Un tad tikai pamanīju, ka viens kaķis man kājgalī, otrs uz skapja. Bet tā ņemšanās aiz aizkara ilga vairākas minūtes :-|

Kalifornija, AKDIEVS, es lasu tavus stāstus un ķip "ai man jau nav bail, es jau nebaidos" un pēkšņi uzpūta vējš no loga man aiz muguras, ritīgi tā pa visu muguru kreklu savandīja, un man gandrīz sirds pa muti izlēca :-D

Harrieta :-D:-D Man pašai to rakstot un visus tos gadījumus prāta vēlreiz pārcilājot neomulīgi palika :-D

Es ceru, ka jūs saprotiet, ka tās ir tikai un vienīgi jūsu iedomas.
Svece nopūšas pati no sevis vai sprakšķ - spoki vainīgi? Nopietni?
Tas viss ir tikai un vienīgi jūsu galvās, viss ir izskaidrojams.

Pēc Kalifornijas stāsta laikam šonakt negulēšu. :-D Diezgan šausmīgi, bet interesanti.

Kalifornija, traki , ak dievs!
Es būtu katru reizi apčurājusies, goda vārds.
Bērnības dzīvoklī bija mājas gariņš, kas vislaik virināja atviktnes un šķindināja traukus :D