Bērns ir attiecību pārbaudījums? mīts?

Jā, jā. Pēc tam nāks bērns un suns kļūst lieks. Cosmo jau lasītas diskusijas par to, ka dzīvnieks var nodarīt pāri, no dzīvnieka alerģija, dzīvniekam vairs nav laika u.t.t., tāpēc jāiemidzina vai jāatdod citiem.
Šajā ziņā stulba tā trenēšanās dažiem var sanākt. Patrenēsies un, ja sanāks, tad suni varēs mest ārā.

Protams to ko saki es saprotu, bet tas suns drīzāk ir domāts kā rādītājs cik ļoti atbildīgs ir pāris un jā, arī tas ka suni tu spēj noturēt, ka tu nenonāc pie tik murgainiem rādītājiem ka nespēj viņu savaldīt, apmācīt, esi spiests viņu iemidzināt vai atdot arī ir rādītājs ka bērnam viss drīzāk arī neesi gatavs, jo atbildība ir pret abiem.
Ja jau ar suni nespēj tikt galā, kur ir garantīja ka ar bērnu spēs. Protams tur tad ir tā atšķirība, no suņa jau var tikt vaļā, bet no bērna nē, lai gan man tāda attieksme ar liecinātu par to ka ar partneri kurš tā uzskata,man nav pa ceļam.

Protams no tādām problēmām kā alerģija nevar izvairīties, tad nu tiešām ir skumji ja tā notiek, bet to pašu nodarīšanu pāri utt. No tā gan var izvairīties. Tik pat labi ja ir divi bērni, viņi arī viens otram var nodarīt pāri.

Man ļoti patīk katra stāstītais, ka tomēr tas suns bija labs rādītājs tam kas un kā varētu būt ar bērnu, kā jau teica, ne identiski, bet līdzīgi. Un savā ziņā tāds solis pat var labāk saliedēt pāri, jo viņi ierauga viens otru no cita skata punkta, redzot kāda ir tā attieksme pret to 3 locekli ģimenē(jā man suns ir kā ģimenes loceklis), vai otra puse izrāda to interesi par to radībiņu vai tomēr uzgrūž visu darbu tev utt.

Protams ne visiem tas suns ir jāņem, bet nu es kā jau suniste tomēr esmu par to, jo man arī suņi vienkārši patīk un ir tomēr tādas niances kuras ir līdzīgi kā bērnam, tā tam mazajam kucēnam/jaunajam sunim.

Un lūk, labāk tad lai pāris izšķiras un viens patur to sunīti sev kurš arī to mīlēs, nekā uztaisa bērnu un tad visu mūžu to bērnu svaida šurpu turpu kā bumbu un vel pa vidu kašķējas utt.

Veseligaa gimenee vispirms ir sieviete ar virieti un tad beerns. Jo no tiem diviem radies tresais. Visu laiku veltit tikai bernam nav veseliigi.

+++ Pilnīgi piekrītu. Attiecībām jābūt pirmajā vietā un tikai tad nāk bērns.

Bet no otras puses - jūs vēlētos, lai paliktu vīrietim pirmajā vietā arī pēc bērna dzimšanas? Protams, ka ir jāprot sabalansēt, bet pieauguši cilvēki nav mazi bērni, kuriem rūpes (gan fiziskās, gan garīgās) ir tik vitāli nepieciešamas.
Es nepiekrītu tai hierarhijai, ka "sākumā ir sieviete, tad vīrietis, tad bērns", tas neiet kopā ar manu vērtību sistēmu, jo es nespēju stādīt vīrieti augstāk par mūsu abu bērnu. Nedomāju arī, ka viņš spētu mierīgi sadzīvot ar tādu domu.
Un tā salīdzināšana ar suni... lai vai cik foršs suns būtu, tas nepavisam nav tā, kā ar bērnu. :)

Uj, palasīju vēl komentārus, bet neko negribu vairs rakstīt, jo sāku dusmoties. :D (s)

Es nepiekrītu tai hierarhijai, ka "sākumā ir sieviete, tad vīrietis, tad bērns", tas neiet kopā ar manu vērtību sistēmu, jo es nespēju stādīt vīrieti augstāk par mūsu abu bērnu. Nedomāju arī, ka viņš spētu mierīgi sadzīvot ar tādu domu.

Es to pašu nodomāju. Man kaut kā šķiet, ka ģimenei kā tādai jābūt pirmajā vietā-visam kopā-kā bērnam/-iem, tā partnerim, protams, attiecības ar katru ir savādākas, bet tomēr- es nevarētu tā pateikt, kas man ir pirmajā vietā- vīrietis vai bērns. Man abi kopā! :D :D

Par tiem suņiem-nu man ir gan suņi, gan bērns, tāpēc neiebraucu tajā domā, kā var suns "parādīt" kādas būs attiecības ar bērnu. Jā, ir kaut kādas dažas kopīgas lietas, izdarības, bet tomēr-nē, tas galīgi nav tāpat.

Salomē, manuprāt, tieši tāpēc tik daudz laulību izjūk, kad bērns sasniedz pilngadību vai atstāj vecāku ligzdu, jo abi vecāki atvasi nostādījuši kā galveno, aizmirstot viens par otru un savām attiecībām. Manā skatījumā pārim jāspēj saglabāt vīra un sievas nevis mammas un tēta attiecības, jo bērns agri vai vēlu aizies un viņi atkal paliks divi vien. Un ja atgriežoties šajā sākumpunktā (gluži kā pirms bērna dzimšanas), tiek secināts, ka bez bērna nekā cita vienojoša vairs nav, katrs bieži vien izvēlas iet savu ceļu, ja vēl nav paspējis aizšļūkt pa kreisi un atrast mierinājumu cita skavās.

Un tā salīdzināšana ar suni... lai vai cik foršs suns būtu, tas nepavisam nav tā, kā ar bērnu.

Tas jau ir kā kuram cilvēkam, protams ka tas nav identiksi kā ar bērnu, bet savu atklāsmi tas arī dod attiecībās. Jāņem jau arī vērā tas ka suns tev būs uz pacmit gadiem, bet bērns uz mūžu, tāpēc dažiem paŗiem tas tiešām ir noderīgi savā ziņā jau ietrenēties ar suni, saprast ka suņa audzināšanai un ikdienai arī jāvelta laiks. Bērnam jāmaina pamperi, suns jāved laukā, bērns jābaro un suns arī jābaro, dzīvniekam jāvelta laiku lai spēlētos un mīļotu un to pašu arī ir jādara bērnam. Ja ar suni nespēj tikt galā, tad vel mazāka iespēja ka ar bērnu tiks galā.

Kā arī daļai paņemšana suņa var nozīmēt ka bērnu radīšana tiks atlikta jo redz vel attiecībās nepilnības kuras vajag labot, apgūt utt. Citiem atkal tas būs kā zaļā gaisma ka jā, mēs esam gatavi arī bērnam (pa lielam) jo redzēsi to atdevi gan no sevis, gan no partnera.

Man redzot kā mans draugs apietas ar manu mīļo sunīti izraisa tādu prieku jo viņš tiešām daudz laika pavada spēlējoties ar suni, mīļojot un uķinot. Tad es arī redzu to ka viņš viss drīzāk būs tik pat mīlošs attiecībā uz bērniem un veltīs viņiem laiku, kas mani iepriecina.


Protams es nesaku ka visiem ir jāņem suns pirms bērna, bet dažiem tas varētu nākt par labu :)

Bērns nekad neaizvietos suni un otrādi, katram ir sava vieta ģimenē.

Meitenes tik neņemiet to kā aizvainojuma ka es pieminu to suņu padarīšanu, tas tiešām nav domāts lai kaut kā aizvainotu un cilvēki arī ir dažādi ar dažādiem viedokļiem. Kas vienam der, citam pilnībā tomēr nederēs. Man tas variants ar suni der, citām neder, es tik pastāstu kā es to redzu, bet nesaku ka tas ir vienīgais variants :)

Vīrs vai bērns? Es gribētu teikt tā, ka tad, kad ir situācija kurā man ir janodrošina, lai mans bērns ir drošība un aprūpēts (pāēdis, miegs,komforts)... tad mans berns būs pirmajā vietā. Bērns ir mazs un viņam nav iespējas parūpēties par sevi, bet manam vīram šāda iespēja ir. Bet es patiesi ticu, ka manas attiecības ka tādas, kopā ar vīru, ir pirmajā vietā. Kā mēs komunicējam viens ar otru,kā mēs mīlam viens otru,galu galā kā mēs atbilstam viens otram. Mūsu savstarpējās attiecības taču ir piemērs,uz kā balstīsies arī mūsu bērns, kad būs pieaudzis. Tikai tad, kad mēs esam kopā stipri,ieinteresēti viens otrā , mīloši kā partneri, kā vīrs ar sievu, tikai tad mēs varam pilnīgi rūpēties un mīlēt savu bērnu. Un tieši tas palīdzēs tālak bērnam, savā dzīvē būvēt stipras attiecības ar partneri. Kopā mēs esam kā komanda, un tas ir mans primārais fokuss- būt saliedētiem, ne vienam , ne otram nebūt pamestam novārtā. Ja mans vīrs, un es,pārtraucam viens otru likt pirmajā vietā, tad mēs kļūstam nelaimīgi (neizjūtam vairs to dzirksteli kas bija pirms bērna, sākam viens otru krāpt, strīdēties) to automātiski jutīs arī bērns un arī viņš kļūs nelaimīgs. Un nē, es neuzskatu, ka izvēloties vīru kā pirmo, sieviete nodara pāri savam bērnam. Es uzskatu, ka tā izvēle ir tikai tāpēc, lai fokusētos uz veselīgajām ģimenes attiecībām.

Pēc visām garīgajām teorijām:

1.vietā cilvēkam ir jābūt viņam pašam. Tikai tad, ja cilvēks spēj būt laimīgs pats par sevi un ar sevi, tikai tad viņš var ko dot citam. Tas pats ar rūpēm. Vispirms jāparūpējas par pašu, tad par citiem varēs.

2.vietā ir partneris - vīrs/sieva. Tikai partnerattiecībās cilvēks vislabāk izpaužas.

3.vietā ir bērns. Jāsaprot, ka tas ir pilnīgi atsevišķs cilvēks jau kopš dzimšanas brīža un tev viņam ir jārada apstākļi, lai viņš augtu un attīstītos, bet nelienot viņa dzīvē.

Mani biedē potenciālā bērna ienākšana attiecībās, jo mans draugs ir tas, kurš nu tiešām bērnu liks pirmajā vietā, es palikšu otrajā plānā.
Nav tā, ka nemāku labi dzīvot bez ikdienas saziņas un komunicēšanas ar viņu, bet droši vien nebūšu apmierināta ilgtermiņā.

Pati nezinu, vai nebūšu kkāda trakā mamma, kas būs pie bērna pielipusi utt., to jau paredzēt nevar, tāpēc šobrīd varu tikai sēdēt, priecāties, ka vēl nav notikusi apaugļošanās :D

Nerāli baidos no bērna - gan attiecību korekciju, gan finansiāli, gan vēl visās citās ziņās - bet nu nāks laiks, nāks padoms.

Šarlote_, bet nav taču tā, ka bērnam pēkšņi 18 un pēkšņi atkal divatā. :D Nē, nu, var jau būt, ka kāds tik tiešām neievēro, kas viņiem mājās ikdienā notiek, jo ir tikai bērns, bērns, bērns... (es gan domāju, ka tur jābūt citiem iemesliem apakšā)
Un, protams, ka vīrietim un sievietei ir vīrieša un sievietes attiecības, tas ir tikai pašsaprotami, jo tas ir labākais piemērs, kādu var dot.

Miss Joker, man arī ir suns, trusis un bērns. Gribēdama nevaru tur savilkt paralēles. Protams, suns jāved uz potēm, bērns reizēm pie ārsta, jādod ēst visiem, jāvelta laiks... bet emocionāli tas ne uz pusi nav tā kā ar bērnu. Domāju, to tā pa īstam sapratīs tik tās, kam ir bērni. Un par to, ka, ja nesanāk ar suni, tad nesanāks ar bērnu... arī nevar vilkt sakarības, manuprāt. Par to, kāds vīrietis būs kā tēvs var saprast pavisam ikdienišķās situācijās, nav obligāti kāds dzīvnieciņš jāņem "testam".

Negribēt bērnus tikai tāpēc, lai būtu viens otram pirmajā vietā, varētu visu mūžu bezbēdīgi apmeklēt teātrus un restorānus, ir idiotisma kalngals. Man ir liels prieks, ka bērns gan man, gan vīram ir pirmajā vietā un bērns ir labākais, kas mūsu attiecībās ir noticis.

Schogetten, bet tā jau arī ir tā egoisma laušana. Nevajag jau pārspīlēt un teikt, ka tas ir "idiotisms", ka cilvēki grib atpūsties, izklaidēties utt.
Kampanella - lai turpinātu, piemēram, jūsu aktīvo dzīvesveidu, jums būs nepieciešama ome vai aukle, lai dotos uz restorāniem, teātriem, bet lai nedēļas nogalēs nodotos aktīvam dzīvesveidam, būs nepieciešams mierīgs bērns. Iedvesmai:
http://www.mammamuntetiem.lv/articles/32159/gimene-kuru-bernins-iedvesmo-dzivot-aktivak-intervija-un-foto/

Es noteikti ar nākamo bērnu, ja tāds būs, meklēšu aukli (jo radinieki nez kāpēc grib tikai apciemot, nevis auklēt bērnu :D), lai neaizmirstu par sevi un vīru un atrastu laiku divatā. Diemžēl pašlaik gada laikā esam pavadījuši vakaru divatā tikai vienu reizi, kas man šķiet daudz par maz.

Schogetten, tas nav nekāds idiotisma kalngals. Cilvēki mēdz baidīties no pārmaiņām un bērns ir MILZĪGAS pārmaiņas. Tas, ka kāda uztraucas par brīvo laiku pēc bērna ienākšanas taču ir normāli :)
Piedzims mazais un prioritātes pamainās, vairākas lietas sāk šķist ne tik būtiskas.
Ik pa laikam daža no mums te aizmirs, ka arī kādreiz ir bijusi bez bērniem un tad dzīve ir likusies mazliet citādāka

Salomē Nu pirmākrt es dzīvnieku neņēmu testam, es ņēmu jo es tādu vienkārši gribēju. Un jā ņemt suni tikai testam es neuzskatu par pareizo, bet nu ja dzīvē tā ir sanācis ka grib suni, tad kāpēc gan to nemēģināt?

Protams tas nav tas pats un jā, pieņemu ka mātei tiešām tas neliksies tas pats jo emocijas ir savādākas, bet ir savi sīkumi kas tomēr ko parāda. Nu ne vienmēr tikai vīrietis parādīs to dabu ikdienišķos mirkļos vai arī vienkārši mēs to tā neredzēsim. It īpaši ja nav tā saskarsme vel ar citiem bērniem tāda un tu neredzi kādas vīrietik ir tās rūpes par bērnu.
Nu velns mans draugs pat paņem un to sunīti aiznes uz savu vietu vakarā un iekārto gultā, pamīļojot un apsedzot, skan tas smieklīgi, bet no vienas puses tādu rīcību es nevarētu savādāk ieraudzīt ja vien man nebūtu tas bērns/suns. Man tomēr tas suns ir ģimenes loceklis un tas man tiešām sasilda sirdi ka redzu ka draugs arī tā izturas pret mūsu sunīti un tas man tik atstāj vel vairāk pozitīvas domas ka jā, ar šo cilvēku es bērnus ar gribētu :)

Es jau necenšos apstrīdēt ko, bet vienkārši saku ka ir cilvēki kam tiešām labāk paņemt to suni pa priekšu it īpaši ja nejūtas droši vai tiešām grib to bērnu taisīt vai nē.

Es izsaku savu viedokli un mētāties ar frāzēm "ceru, ka man nekad nebūs bērni", jo vīrietis, redz, mazo var mīlēt vairāk, manā skatījumā ir idiotisms. Jā, un ja izklaides visu mūžu ir lielākā dzīves prioritāte, tad, MANUPRĀT, šādas sievietes ir maigi sakot seklas.

Jā, uzskatu, ka bērns ietekmē attiecības un ir liels pārbaudījums, jo pirms tam nav iespējas iedomāties kāda būs dzīve ar bērnu. Mums ir gājis visādi, ir bijis arī sliktāk, bet kopumā attiecības ir uzlabojušās ļoti ar bērnu.

Jā bērns ir pirmajā vietā, tas tas nenozīmē, ka būs sliktas attiecības ar otru pusi un otra puse būs atstāts novārtā. Mums abiem bērns būs vienmēr pirmajā vietā un tad tikai es draugam un viņš man, bet tas tiešām nenozīmē, ka mums nav nekas kopīgs un visu laiku esam tikai ar bērnu.

Un es par to salīdzināšanu ar suni gan mazliet piekritīšu, jo bērns tik daudz dara lietas, kas līdzīgas sunim vai kaķim, vismaz mans. :D bet no otras puses ir tik ļoooti tālu tas dzīvnieks no bērna.

Komentāros tik daudz par "pirmajām vietām". Kāda starpība, kas pirmajā vietā? Tas ir takā strīdēties par to, kas mašīnā ir svarīgāks - riepas, transmisija vai motors?

Vīrs vai bērns? Es gribētu teikt tā, ka tad, kad ir situācija kurā man ir janodrošina, lai mans bērns ir drošība un aprūpēts (pāēdis, miegs,komforts)... tad mans berns būs pirmajā vietā. Bērns ir mazs un viņam nav iespējas parūpēties par sevi, bet manam vīram šāda iespēja ir. Bet es patiesi ticu, ka manas attiecības ka tādas, kopā ar vīru, ir pirmajā vietā. Kā mēs komunicējam viens ar otru,kā mēs mīlam viens otru,galu galā kā mēs atbilstam viens otram. Mūsu savstarpējās attiecības taču ir piemērs,uz kā balstīsies arī mūsu bērns, kad būs pieaudzis. Tikai tad, kad mēs esam kopā stipri,ieinteresēti viens otrā , mīloši kā partneri, kā vīrs ar sievu, tikai tad mēs varam pilnīgi rūpēties un mīlēt savu bērnu. Un tieši tas palīdzēs tālak bērnam, savā dzīvē būvēt stipras attiecības ar partneri. Kopā mēs esam kā komanda, un tas ir mans primārais fokuss- būt saliedētiem, ne vienam , ne otram nebūt pamestam novārtā. Ja mans vīrs, un es,pārtraucam viens otru likt pirmajā vietā, tad mēs kļūstam nelaimīgi (neizjūtam vairs to dzirksteli kas bija pirms bērna, sākam viens otru krāpt, strīdēties) to automātiski jutīs arī bērns un arī viņš kļūs nelaimīgs. Un nē, es neuzskatu, ka izvēloties vīru kā pirmo, sieviete nodara pāri savam bērnam. Es uzskatu, ka tā izvēle ir tikai tāpēc, lai fokusētos uz veselīgajām ģimenes attiecībām.

Šis komentārs man ļoooti patīk :-)