uztraukums pirms uzstasanas

Man vienmēr ir satraukums runāt nezināmas, plašas auditorijas priekšā.. vienīgais, kas palīdz, ir rūpīga sagatavošanās :) Citas brīnummetodes pagaidām vēl neesmu atklājusi :)

Taa patiesiibaa ir vieniigaa lieta, ko ieguvu no studijaam augstskolaa - vairs nebaidos no publikas uzstaashanaas. Tur prezentaacijas bija jaataisa ljoti biezhi un taas bailes kaut kaa apsiika.

Bet vispaar publikas priekshaa runaat man nepatiik, pat ja esmu sagatavojusi runaajamo, tad, kad jaa runaa, tik un taa saku visu pavisam savaadaak nekaa biju sagatavojusi. Es sev iegalvoju, ka taa ir tikai uzstaashanaas, kas peec neilga briizha buus galaa.

Es lai cik rupigi sagatavojos , man tapat taja bridi,kad jaruna tas viss vnk izgaist. Vienigais varu ieurbties palidz un smuki atrgaita nolasit :-D
Ai, vispar sapiga tema man |-)

Pamēģini kontrolēt elpošanu pirms uzstāšanās. Ieelpa, paturi 4 sec, un izelpo. Protams, pašai jātic sev un tam, ka Tev ir taisnība un viss ir labi! :)

Paldies :)

Mums viena pasniedzēja ieteica pirms uzstāšanās darīt ko fizisku, ja ir iespējams. Piemēram, iet uz uzstāšanās vietu ar kājām, nevis braukt ar transportu, pirms uzstāšanās uztaisīt 10 pietupienus u.t.t. Tad organisms un prāts pievēršas slodzei, nevis uztraucas par uzstāšanos (tikai uzmanies, ka neaizelsies). Vēl var palīdzēt vairākas dziļas ieelpas un izelpas, lai smadzenēm tiek vairāk skābekļa.

Man tas pats, vienmēr nenormāli uztraucos. Pat ja esmu sagatavojusies, publikas priekšā aizmirstu pilnīgi visu, ātri nolasu savu tekstu un skrienu prom. Esmu mēģinājusi dzert visādas tabletes, piemēram, stop-stress, tējas, bet nekas nepalīdz.

Šīs saucās nepamatotas bailes :D Man jau arī pašai uztāšanās publikas priekšā ne īpaši patīk, bet, kas jādara, jādara. Es vnk sevi noskaņoju, ka neviens mani neapēdīs, es tikai izdaru savu darbu un viss. Kkā tā mēģinu sev iestātīt, ka tur tak nav no kā baidīties, vnk jāizdara un viss.

Vienmēr kārtīgi sagatavojos, cilvēku pūlī atrodu cilvēku uz kuru koncentrēju skatienu (tas, lai nav neveiklā lapiņas burzīšana un lūrēšana tajā), mēģinu iepīt kādu joku, lai mazliet atbrīvotos pati, gan cilvēki, kas uz manī klausās. Uz lapiņas vienmēr sagatavoju galvenos punktus, par ko ir jārunā, lai nepazūd stāstāmā pavediens. Ja traki atbildīgs tas pasākums, tad pirms tā ierauju balderiāna tableti :-D.

Lai gan man darbs tgad leik "prezentēties" samērā bieži (4-8 rezies mēnesī), es bez zālēm galā netiktu. Iedzeru Herbastress, sagatvaojos, stāstu tikai 1-2 sejā draudzīgākiem cilvēkiem...

Man ar tādiem pasākumiem neiet diez ko spīdoši, jo ilgāk runājot, steidzoties un stresojot, bieži sanāk aizelsties...tas pamatīgi traucē norunāt sakāmo :D bet vispār parasti cenšos sagatavot runājamo, nomierināties, noskaņoties runāt skaļāk kā parasti, neaizmirst elpot un viss ir ok ;-)
Neplānotās runās cenšos zibenīgi sakoncentrēties uz galveno, ko vajag pateikt un tad izskaistinu :-D

Neliels uztraukums ir labs, vajadzīgs, tas parāda, ka nav vienaldzīgs stāstāmais un ir vēlme izdarīt labāk. Parasti arī vēderā tāda knudoņa ir, bet cenšos sevi noskaņot, iepriekš sagatavojos, ja pārsakos, tad pasmejos, un turpinu. Zinu, ka pēc neilga brītiņa tas būs beidzies:-D

Man ir ļoti minimāls satraukums. Ja jārunā pazīstamo priekšā, tad ir lielāks. Svešu priekšā - easy. :D

Es par minimalo nebedatos, bet man taa pamatigi, atceros skola bij reizes, ka neko pateikt nevaru. Taa diskutet, atbildet man nav problemas, bet kaa jaiet publikas prieksa, taa kkas aizveras un nesanak normali norunat.

Vajag sākumā pateikt to pašu ko Vējonis teica toreiz. Tas nomierinot.