Šķiršanās dēļ kāzu neesamības

ctn, es par to vispār nedomāju, tikai rakstu, ko nosaka likums. Pašai tas nav aktuāli, jo esmu precējusies.

Ka domajat, ja Latvija precetiem pariem butu nodoklu atvieglojumi un vel kadas garantijas, kopeja veselibas apdrosinasana, tas paatrinatu precibas un precibu skaitu?

Latvijās tie visi atvieglojumi un garantijas tāds izsmiekls, ka tas nebūs nekāds stimuls. Kāzas izmaksās dārgāk, pat sarakstīšanās, kā tie atbieglojumi.

Tā summa, ko jau ģimenēm deva mājokļiem bija tik smieklīga, ka knapi papīru nokārtošanai sanāk..

Neticu, ka stimulētu vairākumu.. :)

ctn, es par to vispār nedomāju, tikai rakstu, ko nosaka likums. Pašai tas nav aktuāli, jo esmu precējusies.

Reglaments ietver vairāk par vienu pantu, vairāk par vienu normatīvo aktu.

Man likās, ka tas ir ik pašsaprotami to visu noskaidrot pirms sāk nopietnas attiecības, bet nu, laikam, nē.

Man gan liktos nenormāli, attiecību sākumā izprašņāt vai tikt izprašņātai par to, cik gribu bērnus, kādas kāzas un vai vispār kāzas. Pēc kāda pusgada jā, bet ne jau pirms nopietnu attiecību paša sākuma...

Par tēmu - kāzas ir tāds temats, kurā, ja abi nedomā vienā virzienā, kāds no abiem vienmēr būs cietējs visu mūžu (ja paliks kopā). To pierāda visi šīs diskusijas stāsti par 50-gadīgām draudzenēm utml. Tāpēc es izvēlētos aiziet, ja pati gribētu precēties, bet vīrietis mani - nē. Bet dažreiz problēmas var atrisināt ar runāšanu - varbūt vīrietis savā galvā ir izdomājis, ka sieviete grib pompozas kāzas, kādas viņam riebtos, savukārt sieviete tā nemaz nedomā, un problēma patiesībā eksistē tikai teorētiski.

ctn, nu nav tādu situāciju daudz, tāpat bagāti vīrieši, vai tādi kuriem ir ko dalīt, visbiežāk tāpat precas un sagatavo laulības līgumu. Un ko dalīt vīrietim kam pieder 1 istabas vai 2 istabadz dzīvoklītis, cik sievietes no šī foruma var pateikt, ka viņi ir tik bagāti, ka viņiem ir ko dalīt un uz konta stāv desmitiem vai simtiem tūkstoši? (t)

Es laulību neuzskatu kā drošību, bet kā statusu, un nav slikti gribēt statusu, sliktāk ir domāt par materiālu labumu ko varētu izsist negadījuma situācijā, vai pamešanas gadījumā.:-|

ctn, nu nav tādu situāciju daudz, tāpat bagāti vīrieši, vai tādi kuriem ir ko dalīt, visbiežāk tāpat precas un sagatavo laulības līgumu. Un ko dalīt vīrietim kam pieder 1 istabas vai 2 istabadz dzīvoklītis, cik sievietes no šī foruma var pateikt, ka viņi ir tik bagāti, ka viņiem ir ko dalīt un uz konta stāv desmitiem vai simtiem tūkstoši?

Es laulību neuzskatu kā drošību, bet kā statusu, un nav slikti gribēt statusu, sliktāk ir domāt par materiālu labumu ko varētu izsist negadījuma situācijā, vai pamešanas gadījumā.

Laulību līgumi arī ir drošībai, starp citu. :)
Ja Tu uzskati, ka vērts ir precēt tikai bagātu vīrieti, tad mums ļoti atšķiras uzskati par laulību nozīmi kā tādu.

Noteikti nē, neesmu no tām, kam ir jau no bērnības izsapņotās kāzu kleitas, pašas kāzas utt., es pat domāju, ka nemaz neprecēšos, sanāca gan savādāk, un ir labi, bet nav tā, ka tas ir radījis kaut kādu lielāku stabilitātes sajūtu, tas ir mainījis tieši neko. :-D

Ka domajat, ja Latvija precetiem pariem butu nodoklu atvieglojumi un vel kadas garantijas, kopeja veselibas apdrosinasana, tas paatrinatu precibas un precibu skaitu?

PSRS laikā ātrāk deva dzīvokļus un citus labumus jaunlaulātajiem, tad arī fiktīvo laulību skaits bija milzīgs.

Ja šobrīd būtu lieli atvieglojumi laulātajiem, tad visticamāk to pārsūdzētu kā cilvēku šķirošanu. Un ko darīt atraitņiem. Tiem arī pienāktos atvieglojumi.

Agrāk pati kāzas negribēju un nebija tas tik svarīgi. Iespējams, ja kāds no iepriekšējiem puišiem būtu mani bildinājis, pati nobītos un negribētu.
Ar tagadējo draugu viss ir izrunāts un zinām, ka tas mūsu nākotnē būs. Tagad, savos 28 gados vairs tā negribu - būt attiecībās tāpat vien ar cilvēku, ko neredzu kā potenciālo vīru un bērnu tēvu.

L.., domāju, ka Tavs vadzis tāpat drīz lūzīs. Paciest jau var daudz ko, bet vai vajag? Protams, katrās attiecībās var būt problēmas, bet tad tās jārisina abiem, nevis tikai viens velk visu vezumu un raujas uz pusēm.

L.. var turpināt arī tā. http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/petijums-par-dizeno-latvju-cieteju.d?id=43760048
Pārāk nopietni uztvert gan nevajag ;-)

Man pat tagad neērti paliek, kad runāju, ka esmu bērniņa gaidībās un ir jāmin vārds "draugs''. Dakteri arī pārsvarā prasa par vīru, ne par draugu. Tad es tik māju, jā, jā, vīrs :D :)
Vēlāk noteikti precēsimies, jo man jau tagad negribās būt vienkārši draudzenei un viņam - draugam.

Vai kāzu neesamība jums varētu būt par iemeslu, ka šķiraties ar puisi, ar kuru citādi viss ir kārtībā?

Kā tad var teikt, ka viss kārtībā, ja nesakrīt nākotnes mērķi?
Un L. - kāpēc tu izšķied savu jaunību ar kaut kādu ķēmu? Labāk ej, izklaidējies ar puišiem, izdari dažas muļķības, par kurām pašai kauns - nekā nožēlo, ka pakāsi jaunības labākos gadus ar cilvēku, kas ir ne šis, ne tas!

Par L. runājot.. Ar ko tas vīrietis tevi pie sevis piesējis?

Es domāju, ka jā. Jo, ja es ļoti gribētu precēties, bet vīrietis nē, tur tāpat sāktos kašķi, un nekas labs beigās nesanāktu. Man ir svarīgi apprecēties. Pirmkārt, jau tas man šķiet loģisks attiecību turpinājums, un sniedz arī drošības garantu, piemēram, dažādās nelaimes situācijās.

nē , par sevi varu teikt , ka lai gan esam precēti gandrīz 2 gadus, nekas attiecības nav mainījies :D

Jaunībā par to nedomāju, bet ar šīs dienas acīm

Varētu padomāt, ka kampanellai jau 50, ja piemin aizgājušo jaunību

:D nē, nav man 50, bet tomēr dzīves uzskati un vērtības ir ļoti mainījušās, ja salīdzina, ko domāju 18, 20 gados un ko domāju, tuvojoties 30 gadiem. Mana pieredze rāda, ka ļoti daudz kas mainās pēc 25 gadiem, bet var jau būt, ka tā nav visiem. Un tuvojoties 30 vēl vairāk uzskati par daudzām lietām pamainījušies un pirmkārt esmu kļuvusi daudz pašpārliecinātāka par sevi, no kā arī izriet tas, ka nedzīvotu es ilgtsoši civilsievas / draudzenes statusā, man tā būtu necieņa pret mani.

Ja nolemj šķirties, tad, manuprāt, vēl kaut kas attiecībās īsti nav kārtībā... pat bez laulību neesamības :)

Nu, man 26 gadu vecumā pat prātā nenāk uzskatīt, ka jaunība beigusies (t) Ļoti šaubos, ka domāšu citādāk arī 30 un 35 gados.
Dzīves uzskati un vērtības nav sevišķi mainījušies, varbūt tāpēc, ka nav bijis arī diži trako vai dumjo periodu dzīvē - varbūt viss vēl priekšā :D Tāpēc arī brīnos, ka kāds piemin "jaunību" :D

Bet vispar ziniet kas ir briesmigi? Virietis ir gatavs kopigam bernam, bet kaazaam nee jo TAADAI atbildibai vinjs vel nav gatavs. Un ta doma loti, loti daudz viriesu. Un diemzel vini uzskata, ka saja gadijuma, kamer nav preceti, bet ir berns, berns ir vairak sievietei ne vinjam. Ja nu kas, vinjs iespejams pazudis ar galiem un pat vainigs nejutisies. Liela dala viriesu kaazas uztver daudz, daudz nopietnak ka sievietes, un daudz daudz nopietnak kaa berna ieviesanu.