emocionāla atkarība?

Man bija līdzīgi, bet viss pārgāja tiešām tikai tad, kad uz visiem 100% sapratu, ka esmu nogurusi no tā visa. Sevi vairs nepazinu. Un tikai tajā brīdī es saņēmos. Vecais labais ieteikums - visam vajag laiku ;-)
Bet, ja tev viņu gribas, tad atgūsti un esi laimīga, ja ir jūtas. Nebūšu no tām, kas borē - pamet, mīkstā esi, saņemies! Tas ir ļoti grūti.

Iemesls kāpēc nevarat būt kopā ir... ???? Viņš tevi negrib vai esi viņam derīga tikai seksam?

man bija lidziga pieredze, vairaku gadu garumaa, lidz satiku savu viiru.

bet, ja ar mani notiktu atkal, kas lidzigs - mediteetu un meginatu piedot un atlaist no sevis.

Kad man bija sada situacija, es viena diena sapratu, ka nu nevaru ta sevi mocit, ka tapat vins ir pagatne un ka ir jalaiz vala, jo man ta bus labak - kops tas dienas ari vairs nekad par vinu nedomaju.

problēma tajā visā laikam ir tā, ka man nenormāli vajag to sajūtu, ka esmu viņam vajadzīga.

manuprāt, tev pašai jāapzinās, ka tas ir tikai tavs egoisms, kam to visu vajag.

Tev vajag sakt darboties ar kautko jaunu. Iesakuma ar lielu, lielu piespiesnaos, bet dariit. tev vajag jaunas emocijas dziive, viss ir viena liel anegativa putra sobriid.

Es aizmirsos lasot gramatas un braukajot ar divriteni (taa bijavasara). Biezi braucu pa pamestu laiku cleu un kaucu balsii, ilgu laiku. Bet paargaja, jo vienkarsi apnika. Ievies kadu nodarbi, hobiju, aizej uz nebijusu pasakumu utt.

Ar to velejos teikt, ka tev jaizraujas no si apburtaa loka un to var panakt ieviesot jaunas emocijas.

Ja pati nekādi netiec galā, tad varbūt vērts aprunāties ar psihologu? Cilvēks varēs paskatīties no malas un likt Tev pašai sapras kā un ko darīt.

Esi,tad ar viņu, kamēr vēlreiz un vēlreiz apdedzināsies un sapratīsi, ka Tev to nevajag!

Zinu šādu sajūtas. Man nekas nepalīdzēja - ne jauni iespaidi, attiecības, ceļošana, piedzīvojumi utt. Viss palīdz tikai uz kādu brīdi. Vienīgais līdzeklis - gadu laikā viss lēnām aizmirstas. Vairāk nav ko teikt. :-)

Ehhh...arī es tam esmu gājusi cauri. Arī man visu laiku bija nepieciešama tā sajūta, ka esmu viņam vajadzīga, cik daudz asaras esmu izlējusi tā dēļ un pazemojusi sevi. Pēc pieredzes varu teikt, ka palīdz tikai un vienīgi laiks un pilnīga tā cilvēka izsvītrošana no savas dzīves, aizliedzu sev domāt par viņu, meklēt, satikt, jo kā tas notiek, vecās sajūtas atgriežas. Šis ļoti traucē nodibināt jaunas, veselīgas attiecības, tāpēc, ja gribi būt laimīga ar kādu, no šīs atkarības ir jātiek vaļa, un kā jau jebkuras atkarības pievarēšana, prasa lielu darbu ar sevi un stingru apņemšanos.

Iemesls kāpēc nevarat būt kopā ir... ???? Viņš tevi negrib vai esi viņam derīga tikai seksam?

Laikam jau tas, ka viņš mani negrib lai gan pats apalvo ka grib. Tas ir nenormāli sarežģīts stāsts, es negribu te visu izķidāt, ja nu vienīgi privāti ar kadu no meitenēm. Tomēr vairāk sliecos uz to, ka mēs esam divi pilnīgi dažādi cilvēki, kas nespēj viens otru saprast. Es vainoju viņu, viņš - mani

bet, ja ar mani notiktu atkal, kas lidzigs - mediteetu un meginatu piedot un atlaist no sevis.

Par meditāciju nemaz nebiju aizdomājusies. Paldies!

Ar to velejos teikt, ka tev jaizraujas no si apburtaa loka un to var panakt ieviesot jaunas emocijas.

Es varu teikt, ka man tas palīdz maksimums uz nedēļu. Esmu mainījusi gan vidi, kurā dzīvoju jo šķita, ka pat mājas sienas ir pilnas ar manu izmisumu pēc šī cilvēka. Esmu pievērsusies jauniem hobijiem. Viss šķiet interesants pirmo laiku, pēc tam es arvien biežāk jūtu, ka domās tāpat esmu pagātnē

gadu laikā viss lēnām aizmirstas. Vairāk nav ko teikt

.
Es cerēju, ka man tas lēnām aizmirsīsies bet vakar (ja nemaldos) apritēja 10 gadi kopš es iepazinos ar šo vīrieti un netieku vaļā no savām emocijām. Ar pirmo klikšķi un viss. Šajos 10 gados esam gan bijuši kopā vairākas reizes, gan šķīrušies, tādas drāmas izdzīvojuši, ka seriālu varētu izveidot. Tad klusējuši dažus gadus un pirms gada nejauši satikušies, palēnām mēģinājuši kaut ko atjaunot.


Un vēl - es nespēju veidot normālas attiecības. Man šajā laika posmā ir bijuši gan vairākas īslaicīgas aizraušanās, gan vienas ļoti nopietnas attiecības, kur gandrīz pat apprecējāmies, bet es sapratu ka nevaru. Mani kaut kas iekšēji bloķē uz citu vīrieti, nevaru pielaist sev tik tuvu un nevaru sev iegalvot, ka arī tā (iepriekšējās nopietnās attiecības) var būt mīlestība. Mīlestības izpausmes un veidi taču ir tik dažādi! Bet kaut kas iekšēji to atsakās pieņemt. Varbūt tiešām jāaizdomājas par psihologu, es pati šo visu rakstot saprotu, cik slimi tas izklausās. Bet prieks, ka šeit ir meitenes, kas gājušas cauri kam līdzīgam.

Tik ļoti pazīstama sajūta. Arī es tā mocījos vairāku gadu garumā. Vispār esmu cilvēks, kurš nemīl attiecības. Patiešām nekad neesmu gribējusi ar kādu dzīvot kopā, dalīt savu dzīvi, privāto telpu, taču ar to vīrieti biju gatava sevi mainīt kā vien spēju. Ar laiku es viņa rokās jau biju kļuvusi par plastilīna gabalu, kuru ņurcīt pēc savas patikas. Biju pilnībā zaudējusi savu es, no ierasti pašpārliecinātās sievietes bija palikusi tikai vāja atblāzma, jo tiklīdz pie perimetra parādījās viņš, biju gatava mest pie malas visus savus principus un pazemoties līdz pēdējam. Vairākas reizes šķīrāmies un tad atkal sagājām kopā, ar prātu sapratu, ka tieku izmantota un ka šis cilvēks man neder, vēl vairāk - ka pat negribu ar viņu kopīgu nākotni, taču tik un tā gluži vai kā pieburta meklēju visus iespējamos veidus būt viņam blakus. Šo gadu laikā veidoju īsas, nenozīmīgas attiecības. Bija gan tauriņi vēderā, gan vienas nakts sakari, taču pēc mēneša sajūsma vienmēr noplaka un es pieķēru sevi atkal ar acīm meklējot viņa siluetu pūlī. Kas notika? Es nezinu, taču vienā brīdī sapratu, ka vieglāk ir sākt šo cilvēku nicināt. Tā vietā, lai atcerētos visu skaisto, mirkļos, kad sāku pēc viņa ilgoties, atsaucu prātā visu slikto kas starp mums bijis, tādā veidā izpropvocējot sevī naidu un dusmas. Atgriezos pie saviem vecajiem hobijiem. Izsapņoju savu ideālo nākotni un pati sev pavaicāju vai spēju tajā redzēt arī viņu? Ar visiem viņa niķiem, mūžīgajiem strīdiem, trauku plēšanu un visu pārējo. Sapratu, ka nē. Laiks bija tas, kurš visu salika pa plauktiņiem. Nenoliegšu, ka ik pa reizei ienāk prātā doma vēl piezvanīt, uzrakstīt, taču tad uzreiz domās sevi iepļaukāju sakot, ka negribu visu sākt no jauna. Es no dzīves gribu vairāk par mūžīgu drāmas teātri.
Laiks patiešām spēj visu mainīt, taču pašai ir ļoti, ļoti jāgrib, lai kaut kas patiešām mainītos. Domās dzenoties pakaļ pēc kāda, kurš nav domāts mums, mēs pazudinam tik daudz sava laika.
Novēlu, lai veicas tikt tam pāri!

Ophelia,es šo cilvēku gan mīlu, gan ienīstu, jo pati saprotu cik daudz viņš atļaujas darīt pāri un es muļķe to pieļauju. Bet pat tas sliktais man neatver acis. Es it kā saprotu ka viņš man totāli neder un es viņam arī nē, bet nespēju pretoties tam, kas man viņā tik ļoti saista un pievelk. Tā bija laikā, kad mēs mēģinājām atjaunot visu, kas bijis. Vīrietis izdara kaut ko man absolūti nesaprotamu un es apzinos, ka kopumā man šāds cilvēks neder, ka viņš ir tāds un šitāds, bet tad notiek kaut kas, kas manai sirdij liek ietrīsēties un es to slikto aizmirstu, it kā nekas nebūtu bijis. Ir laime, taureņi, mīlestība un man neko vairs nevajag.

Es ļoti centos tam tikt pāri tad, kad biju tajās nopietnajās attiecības ko minēju iepriekš. Es tiešām biju iemīlējusies, novērtēju ka man blakus ir diametrāli pretējs cilvēks kā iepriekš, kurš mani novērtē, ciena un mīl no visas sirds. Mēģināju mainīties pati, jo tās attiecības likās kā tāds virzītājspēks un motivācija beidzot mainīt dzīvi un sevi, bet drūmos vakaros tāpat mēdzu klejot pagātnē līdz sapratu, ka es mānu otru un nespēju būt pilnīgi godīga.

Paldies, ka padalījies pieredzē. Varbūt vairāk šādu stāstu man nepieciešams, es nezinu. Ir tik grūti dzīvot, kad uz pasaules ir cilvēks kas pat neatrodoties man blakus, patstāvīgi mani smacē

Manuprāt, tu pārāk daudz piedēvē nozīmi atmiņām. Nu un, ka drūmos vakaros domāju par savu pagātni? Visi mēs par to domājam! Tas vēl neko nenozīmē. Domāt un atcerēties skaistus mirkļus nav nekas neparasts, taču jāmāk jāsaprast, ka tās ir atmiņas, nedaudz piepušķotas (jo paliek "aizkadrā" daudzas citas detaļas), un nevajag tām pārāk uzticēties. Katrā ziņā, nesaprotu, kāpēc bija jāšķiras no esošām attiecībām tikai tāpēc, ka mēdzi domāt par savu pagātni... Stulbi!

Par situāciju kopumā - tiksi galā tad, kad līdz mielēm pieriebsies tas viss! Lai to paātrinātu, ieteiktu mest malā jebkādas lepnuma kripatiņas un izklāties kā tepiķītim pret to vīrieti. Ļauj, lai viņš tevi pamatīgi sabradā tā, ka pašai būs pretīgi uz sevi spogulī skatīties. Un tad pienāks moments, kad pieliksi visam punktu ar vieglu roku uz mūžu. Nu kā saka - клин клином выбивают (ceru māki lasīt krieviski!).

Būtu vēlams iemācīties samierināties ar zaudējumu un piedomāt, kā sev pārstāt glaudīt pa spalvai un spēt kaut ko sev aizliegt (padoties iekārei).. :)

Neons, ne jau nu tāpēc izšķīros, ka vakaros gremdējos atmiņās. Ar sirdi esmu pie cita vīrieša. Kā lai laulājos, zvēru mūžīgu mīlestību, ja pati apzinos ka tas viss ir viens liels teātris, jo pie katras izdevības es muktu pie šī vīrieša, lai sajustu to, kas mani vai beidz nost.
Ir šis vīrietis mani sabradājis un uznāk tās melnās dienas, kad tiešām ir pretīgi pašai no sevis. Bet ne ilgtermiņā. Tas ir tāds mazs mirklis, uz kopējā fona tas nemaina pilnīgi neko.

cormeum, nu tieši tas arī ir tas ko vēlētos, bet man trūkst ideju. Ir kāds padoms kā to izdarīt? Es pati apzinos ka man ir vajadzīga palīdzība, jo es pati ar to visu vairs ne fiziski, ne morāli netieku galā. Domāju ka tām meitenēm, kam tā nekad nav bijis, diez vai spēs saprast. No malas liksies kaut kāds šizo stāsts. Es to nedomāju par tevi, bet vispār.
Varbūt ir kaut kāda grāmata ko var palasīt par šo tēmu? Man goda vārds vairs nav variantu, tik daudz kas ir mēģināts, bet es kā pazemigs suns tāpat atgriežos uz sākuma līnijas.

Nu tad ļauj, lai sabradā tā, ka tas nav mazs mirklis nepatīkamu sajūtu, bet paliek tik pretīgi, ka nekad mūžā vairs negribēsi to atkal izbaudīt. Nu, ja savādāk nespēj savākties un iemācīties sev aizliegt... Ir cilvēki, kas iemācās tikai 100 paklūpot.
Raksti, zvani, stāvi naktī zem logiem, vazājies viņam visur pakaļ, uzmàcies ar savu "mīlestību" laikā un nelaikā. Lai pats bēg no tevis vai izmanto tevi! Gan jau apniks... Un nevajadzēs 10 gadus gaidīt.

Pareizini savas vēlmes attiecībā uz to vīrieti 10x. Izdari to ko vēlies darīt un par ko tik traki sapņo ar 100 kārtīgu sparu. Nav ko bremzēt! Iespējams tā bremzēšana arī traucē saprast dažas lietas un tikt galā ātrāk ar šo apsēstību...

Esi taču dzirdējusi par to, ka no pīpēšanas mēdz atradināties, kad sapīpējas līdz tādam līmenim, ka saindē pamatīgi organismu - nonāk slimnīcā unpēc izrakstīšanās vairs i skatīties uz cigaretēm negribās, jo nelaba dūša sāk mesties no domas vien... Nu te ideja apmēram līdzīga - saindē sevi ar to vīrieti!