Vīrietis neiepzīstina

Man tā bija. Sajutos blakus kā lieks stabs un sāku teikt, ka lai domā ko dara un ka tas nav normāli, ka no malas izskatās, ka velkos lieka līdzi. :D

Tiešām par to daudz runāju un arī pati ar sevi iepazīstināju, bet ne garām ejošās situācijās, kad satiek uz pāris minūtēm.

Tagad kaut kā vairs nezinu kā ir, jo esam kopā ilgi un pašsaprotami, ka esmu otra puse, ne liekā, kas velkas līdzi. :D

ahh, dažreiz man liekas, ka sievietei vajag but kopā ar sievieti, jo tik daudz tie viriesi nesaprot haaha, bet sievietes saprot.

Zinu to sajūtu, bet es par to necepos, jo man kaut kā nav intereses iepazīties ar visiem viņa 100 paziņām :D un pati nekad priekšā nestādos, bet protams, ka atbildu, ja otrs pats stādās priekšā un sāk mētāt laipnības manā virzienā :D
Ar draugiem, vecākiem, radiem utt esmu iepazīstināta kā pienākas un viss kārtībā :)

Reāli stulbi esmu sajutusies tikai situācijās, kad pie mana drauga spiegdama pieskrien kāda meiča un apkrīt ap kaklu... bet nu tas ir cits stāsts :D un pagātne...

Piekrītu šim:

Kāda jēga viņam tevi iepazīstināt ar katru garām ejošu paziņu?! Es arī paviršas 5 min sarunas dēļ neiepazīstinātu.

Kāda jēga viņam tevi iepazīstināt ar katru garām ejošu paziņu?! Es arī paviršas 5 min sarunas dēļ neiepazīstinātu.

++

es iepazīstinu tikai kaut kādos pasākumus uz ielas random satiktos cilvēkus , neiepazīstinu , mani arī neiepazīstina un es pat nerezu vajadzību pazīt viņa kaut kādu klasebiedru ar kuru kopā mācījies pirms 10 gadiem , vai kaut kādu kolēģus

Kāda jēga viņam tevi iepazīstināt ar katru garām ejošu paziņu?! Es arī paviršas 5 min sarunas dēļ neiepazīstinātu.

+++

Ja attiecīgi tas ir veikalā, tad vienkārši skatos savas preces veikalā, kas jāpērk. Ja uz ielas, nu tad smuki stāvu blakus un kaut ko pasaku kontekstā :D

Manējais nav iemācījies iepazīsitināt ar katru paziņu, bet mani tas nesatrauc, jo pati varu iepazīties ar cilvēkiem, ja jūtos ieinteresēta iepazīties :)

Es arī vienmēr neiepazīstinu ar visiem. Man ir ļoti daudz cilvēku kas ir pazīstami darba joma. Pats viņus knapi pazīstu. Satiekot sasveicinos un dažus vārdus pasaku.
Arī mana sieva dažkārt satiek kādus paziņas kurus es nepazīstu, es par to īpaši neuztraucos.

Kāda jēga viņam tevi iepazīstināt ar katru garām ejošu paziņu?! Es arī paviršas 5 min sarunas dēļ neiepazīstinātu.

+++ Bet vispār viela pārdomām... Mani nekad neiepazīstina, jo dzīvojam mazpilsētiņā un te visi viens otru tā vai tā zina. Tas ir mazpilsētas šarms, ka tevi pazīst jau pirms iepazīšanās :D Bet kad tikko sagājām kopā, tad viņa paziņas/kaut kādi attālāki draugi paši stādījās priekšā, man tas likās forši, bet es arī neapvainotos, ja viņi vienkārši pateiktu `čau` un nepateiktu savu vārdu.

Mans vīrs savukārt mani iepazīsti gandrīz vienmēr ar visiem, ar ko pārmin dažus vārdus. Un man tas šķiet lieki, jo es tāpat tiem cilvēkiem neatceros ne vārdus, ne sejas, ne mani viņi vispār interesē :D Es labāk gribētu reizēm būt ēna blakus.

Pati ar attāliem paziņām vīru neiepazīstinu, ja esam tajā brīdī kopā. Man tas nešķiet svarīgi.

manuprāt, tās pašas 5 minūtes ir diezgan ilgs laika posms, lai 2.cilvēks pagūtu sajusties mazliet neērti par to, ka netiek iepazīstināts :)

Man laikam nav vajadzības, lai mani iepazīstina ar katru ar ko pārmij pāris vārdus. Visi, kas zina manu vīru, zina,ka es esmu viņa sieva. Kaut kādu personīgu iepazīstināšanu ar random cilvēkiem man nevajag.

Nu ar paziņām, ko uz ielas satiek, nav jau nemaz tik traki, ja neiepazīstina. Manējais gan, satiekot savu ģimeni uz ielas, vispār par mani ne vārda nebilda, kas es tāda un ko te meklēju. Vēl ar viņiem nācās pastaigāt kopā. Tā visas pastaigas laikā neviens manu vārdu vai to, ka esmu puiša draudzene, neuzzināja. Tas man lika sajusties neērti, pat ļoti.

Kad draugs kādu uz ielas satiek un ja esam uz kādas gājējieliņas ar veikaliem, tad mierīgi paeju nostāk un apskatos skatlogus. Mani tāpat neinteresē kaut kāds džekiņš, kas pirms 3 gadiem ar viņu makšķerējis vai ko tur vēl.

Ja ejam pa ielu un vīrs satiek kādu paziņu, ko es nepazīstu, es parasti aizeju tālāk ( eju uz priekšu ) un ļauju, lai viņi aprunājas. Nav man intereses stāvēt blakus ar muti vaļā un klausīties, ko viņi tur runā :D Ir bijis tā, ka braucam ar riteņiem, viņš apstājas, parunājas, es lēnām braucu tālāk. Pēc tam viņš noķer mani.
Protams, pavisam savādāk, ja ejam uz kādu pasākumu, tad ar visiem tieku iepazīstināta.
Kopš apprecējāmies, man jo īpaši patīk tā iepazīstināšana, jo viņš ar baigo lepnumu saka:
"Tā ir mana sieva..." , tas ir ļoti patīkami sajust, ka lepojas citu priekšā, ka tieši es esmu viņa sieva :)

Nejūtu vajadzību iepazīties ar garāmejošu paziņu. Arī stāvu un smaidu, bet nu nezinu, man tas neliek justies neērti. Pēc tam pajautāju, kas tas bija. Nezinu, tas, man šķiet, vispār nav svarīgi

un pēc kā tas varētu būt skaidrs, ka esmu draudzene? Kas zina, varbūt esmu mīļākā.

Un kā tas atšķiras? :-D

Man ir līdzīgi kā Kampanellai, ja vīrs uz ielas satiek kādu paziņu, lai pārmītu kādu vārdu, paeju nost, pagaidu, nestāvu viņam kā pielipusi. Un man nevajag, lai mani ar katru no simtiem cilvēku, ko viņš pazīst, iepazīstinātu. Man tas liktos kaut kā muļķīgi, ka mani, piemēram, iepazīstinātu ar kaut kādu čali, ar kuru viņš pirms pieciem gadiem, teiksim, vienā copē bijis.
Es arī viņu neiepazīstinu uz ielas, piemēram, ar meiteni, kas man griež matus.

Ir ar ko iepazīstina, ir arī ar ko nē.

Un.es nestāvu malā klusējot, es vnm.iesaistos.dialogā, ja man intrasanti, pofig ka man sveši cilvēki.


Es rindā stāvot kaut vai varu atrast kompāniju...lai man nav garlaicīgi stāvēt.