Sveiki.
Es laikam būšu no tām čīkstulēm, bet es vairs nevaru iekšā sevī turēt, gribas kādam pastāstīt. Ar draugu esam kopā neilgi, bet nu viņš ir aizbraucis prom uz 3 nedēļām. Es saprotu, ka citām 3 nedēļas liekas kā spļāviens jūrā, sevišķi tām, kuras palaiž savus vīrus jūrā. Arī man likās, kas tad tas ir, trīs nedēļas - nekas, bet goda vārds, viena diena velkas kā vesela nedēļa, es nevaru sagaidīt viņu mājās, tik ļoti gribas satikt. Sazināties mēs nevaram, ne ar sms, ne ar zvaniem, ne arī kā savādāk. Es sūtu sms katru vakaru, jo zinu, ka saņem un tā jūtos tuvāk viņam, bet iet dienas un man ir vientuļi, jūtos pamesta. Neesmu no tām, kuras ir pašpietiekamas, man tomēr laikam ir vajadzīgs tas mīļotais cilvēks blakus. Es vēlos juties mīlēta, vajadzīga un to pašu vēlos dot pretī, bet kā, ja pat sazināties normāli nevaram. Pie tam attiecību sākumam ir jābūt tam skaistākajam, jo tad viens otru idealizējam un viss liekas tik brīnišķīgi, bet šeit vienkārši ne šis, ne tas, drīzāk jau bēdas nekā prieki un sajūsma. Ja šādas prombūtnes būs jāpiedzīvo vēl daudz, es nezinu vai spēšu un vai šādas attiecības ir priekš manis.:'-( Kādai ir bijis līdzīgi? Vai pārtraucāt attiecības šāda periodiska attāluma dēļ? Ja jā, tad vai to vēlāk nenožēlojāt un nenāca galvā domas, kā būtu, ja būtu....?
13
