Bruno, man jau tā arī likās, ka nē. Jo Tu iedomāties nevari tās emocijas, ko nes līdzi naudas trūkums. Tev nav ne jausmas, kā tas ir, kad mamma vakariņās gatavo pankūkas no miltūdens un mēģina slēpt asaras brīdī, kad mazais brālis pajautā:"Mammīt, cik katrs drīkst apēst?", tāpat Tev nav ne jausmas, kā ir, kad skolā visi spēlējas ar tā brīža aktuālajām rotaļlietām, bet Tu sēdi maliņā uz palodzes, jo ar Tevi nespēlējas tāpēc, ka Tev to rotaļlietu nav un nekad neesi juties lieks, stāvot maliņā, kad visa klase apspriež ekskursiju, uz kuru iepriekšējā dienā bijuši, bet Tev nav ko teikt, jo Tu nebiji. Tāpat Tu uz savas ādas neesi izbaudījis, kā ir mēģināt aizmigt, kad dzirdi, kā blakus istabā mamma mēģina slēpt, ka raud. Nekad neesi nonēsājis drēbes pēc vecākā brāļa (manā gadījumā māsas), kas arī nav bijušas jaunas pirktas, vienkārši lētākais no humpalām, lai vispār kaut kas būtu.
Strādāt, lai kaut kas būtu, var iemācīt arī bērnam, kas nav gājis cauri badam un trūkumam. Ļoti daudzi no tiem bērniem, kam skolā viss bija, arī šodien labi pelna un labi dzīvo. Viņi daudz strādā un pelna paši, nevis parazitē uz vecākiem. Tas ir audzināšanas jautājums, nav bērnībā jābadojas, lai kaut ko sasniegtu.
Kurpēm nav jāsniedz prieku, tai ir jābūt pašsaprotamai lietai. Tāpat kā daudzām citām lietām, kas daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem nemaz tik pašsaprotami nenāk. Nav normāli pirkt jaunus apavus tikai tad, kad iepriekšējie jau visās malās ar superlīmi salīmēti un arī tad jūk ārā. Tas nav normāli, bet, diemžēl, ļoti daudziem tā ir realitāte. Man tiešām ir žēl, ka daudziem tā ir, bet vai tāpēc man atteikties no godīgā darbā nopelnītas naudas, lai tikai mani neuzskatītu par kaut kādu mantkārīgu maitu?
Latvijā ir ļoti daudz jāstrādā, lai nopelnītu tos 1000-1500€, bet tas nenozīmē, ka par šo summu var dzīvot kā karalis.