Centīšos īsumā par katru momentu, bet lai saprotami.
1. iemīlēšanās 9. klasē, es biju neciešama raksturā, puisis gribēja tikai seksu, pāris mēnešus nedabūja, izšķīrāmies. Tiešām ļoti pārdzīvoju. Emocionāli šis ir cilvēks kuram esmu visvairāk pieķērusies, kaut "attiecības", ja par tādām tās var nosaukt bija visneilgākās.
2.Braucu uz citām pilsētām atpūsties pa brīvdienām. Uzmanība no prētējā dzimuma ik pa laikam, bet neviens nopietni nē... Kad iepatikās 1 puisis, atkal ātri sapratu, ka tikai seksu grib.
3.Sajutos atkal kā 9. klasē, kaut tas bija pāris gadus vēlāk, skolā iepatikās gadu jaunāks, bet ļoti simpātisks, sportisks puisis. Sākumā viss likās tā skaisti - skatieni, kautrīgums no viņa puses, bet sākot tikties, pēc 4. reizes, kad neko citu nedarīja kā pusstundu runāja kā gribot manus šortus novilkt, sapratu, ka viņš ir tāds pats.
Sāku domāt, ka varbūt viņi ir pārāk jauni nopietnām attiecībām, varbūt vecumā vaina.
4.Iepazinos internetā ar vīrieti, 10 gadus vecāku par mani, sportiska auguma, iedegušu ādu, koptu, simpātisku. Ar viņu bija 1. sekss, 3. mūsu tikšanās reizē. Nu jau tad vairs neticēju mūžīgajai mīlestībai, bet gribēju TO darīt, intereses pēc, instinktu pēc. Izrādījās es biju tā kā plāksteris vienā brīdī, ar vien vēsāk viss palika un izbeidzās. Nepavilkos uz "tekstiņiem" vairs. Punkts arī te. Tomēr, kaut plāns nebija iemīlēties, biju daļēji jau paspējusi pieķerties un sāpēja atkal.
5.Sāku pēc skolas strādāt veikalā. Veikalā iepazinos ar 1 klientu, kurš katru reizi, kad ieraudzīja mani smaidīja līdz ausīm un vienmēr apvaicājās kā man iet, vai viss labi, kā diena... Atrada mani fb. Sākām sarakstīties, vēlāk piekritu arī aizbraukt vakariņās ar viņu, iepazīties. Sapratu, ka viņš ir diez gan vecāks par mani, kaut 1. acu uzmetienā nedomāju, ka tik. 15 gadu atšķirība mums bija, kā izrādās,jā! Otrajā tikšanās reizē tikai apjautu, ka viņš ir diezgan turīgs. Labi restorāni, ne tās lētākās mašīnas, daudz, izdevīgu paziņu. Bija tā, ka 2. reizē izskatā saskatīju sīkumus, kas man nesimpatizēja viņā, bet doma, ka viņam daudz kas pieder un ka viņš tik labi izturas pret mani lika nepadoties, jo tāpat "meklējot mīlestību" daudz x vīlusies biju. Pa skaisto - braukājos ar foršām mašīnām, tiku vadāta zem elkoņa, saņēmu auskarus, reizi pa reizei lielus ziedu pušķus. Līdz 1 momentam, kad soc. portālā ieraudzīju bildi, viņam esot kopā ar sievu. Jā, viņam izrādījās bija sieva! Daudz nedomājot, pateicu, ka negribu neko turpināt... Viņš gribēja skaidroties, centās pierunāt satikties vēl utt., bet nu nekā. Negribu vairs.
6.Tagad esmu iepazinusies atkal netā ar puisi no citas pilsētas. Viņš grib katru vakaru sarakstīties ar mani. 1x tāpat vien ir pārskaitījis man naudu, tipa lai palīdzētu, jo neesmu vēl stabila kā viņš. Bet... mani kaut kā mazliet atgrūž viņš fiziski. Loģiskā domāšana saka, ka mīlestība ir bullshits un jāizmanto, ka kāds tā apburts ar mani un labvēlīgs, vnk jātiekas. Sajūtas saka- nafig tāds vajadzīgs, nekādu mīļu emociju pret viņu. (Kaut tas var mainīties? Ar precēto vīrieti... laika gaitā tomēr kaut kā nedaudz pieķēros viņam...) :-/
745
