Es laikam izcelšos uz citu fona - visi mūsu ikdienas tēriņi ir manā pārziņā. vīrs, šķiet, veikalā jau pāris gadus kāju nav spēris :D Visa pārtika, sadzīves lietas, higēnas lietas (arī viņam nepieciešamās), tusiņi, draugu, ģimenes locekļu jubilejas, dāvanas, ceļojumi - to visu pērku es. Arī apģērbu, apavus vīram pārsvarā pērku es, jo citādi viņš gadiem staigātu vienās un tajās pašās drēbēs (ir taupīgs). Mašīna mums katram ir sava, tāpēc pārsvarā katrs arī rūpējamies par savas mašīnas izdevumiem.
Šobrīd ceļam māju, tur, savukārt, vairāk iegulda vīrs, lai gan arī nejūtos "parādā", jo gan būvniecības procesā esmu vairākus tūkstošus ieguldījusi, gan arī tagad katru mēnesi mājai kaut ko nopērku - gultu, ledusskapi, trauku mazgājamo mašīnu utt.
Vīrs ir uzņēmējs, uzņēmums dibināts pirms nepilniem trim gadiem, līdz ar to saprotams, ka šobrīd viņam ļoti daudz jāiegulda uzņēmuma attīstībā, tāpēc arī man nav iebildumu par šādu ģimenes finanšu modeli. Esmu arī viņa darbiniekiem algas reizēm maksājusi, kad uzņēmuma ir bijis tukšais mēnesis ienākumu ziņā.
Es nespētu normāli dzīvot, ja būtu finansiāli atkarīga no kāda, man ir ļoti svarīgi kāpt pa karjeras kāpnēm, pelnīt labi un būt finansiāli neatkarīgai. Tajā pat laikā jūtos droši, jo zinu, ka, ja nu, piemēram, pēkšņi man neglābjami noplīst auto, ar kuru ikdienā braucu uz darbu (>100 km dienā), un bez kura nu nekādi, tad zinu, ka vīrs man nekavējoties nopirks citu auto, ja pašai tobrīd nebūs uzkrājumu. Līdz ar to svarīgi, lai, pat ja ģimenē abi ir finansiāli neatkarīgi, katrs var rēķināties ar otra atbalstu krīzes situācijā.
45
