Līdz šim ar draugu (un esam kopā ļoti ilgi) par finansēm strīdu nebija nekādu. Bet tā kā viņa mātei smagi riebjos, tad ik pa laikam tiek izdomāts kaut kas, kā viņu mēģināt sakūdīt pret mani.
Tagad ķērusies klāt naudas tēmai. Saskalojusi viņam smadzenes, ka esmu izmantotāja izmantotāja un vēlreiz izmantotāja.
Līdz šim mēs neskatījāmies, kas par ko maksā. Šad tad viņš, šad tad es. Nekad neko dārgu neesmu ne prasījusi ne kā. Sanāk, ja es ielieku groziņā coca colu un grauzdiņus, tad es esmu izmantotāja. Vismaz tagad viņš par to ir saskalots. Tas notika pēc tam, kad viņa māte redzēja, kā pusdienojam kafejnīcā un viņš, protams, samaksāja. Tas kaut kas neparasts?!
Līdz ar ko vakar man tika paskaidrots, ka viņš nav nekāds mans bankomāts. Groziņā bija riekstiņi, siers un kafija. Viņš sāka gandrīz bļaut ka vai nu lai maksāju es, vai arī lai tiem riekstiņiem nepieskaros. Skaļā balsī man prasīja: "Tu tos riekstus tātad neēdīsi, ja nemaksā, ja?" Man bija tāaaads kauns pa visu veikalu... Kad izgājām no veikala, uzbrēca, lai atdodu naudu.
Ja es būtu golddigere, kas prasītu kažokus un šmotkas, tad citādāk, bet tas "bankomātisms" nekad vairāk par padzeramā pudeli un pāris snackiem nav bijis.
To, ka māte sakūdīja es zinu skaidri.
Mani tas apkaunoja un pazemoja. Vakarā prasīja bēdīgu seju - vai tad es riekstiņus nevēloties? Nu nēēē... "paldies".... ;-)
No šodienas nolēmu:
1. nekad ar viņu nelietošu vienu groziņu veikalā
2. nekad neko nelikšu viņa groziņā
3. nekad neļaušu viņam man kko uzsaukt vai izmaksāt
4. Nekad nepieskaršos tam, kas iegādāts par viņa naudu
Ja vajag tā, tad būs tā. Viss!
Laikam vnk gribējās izkratīt sirdi.... :'-((t)
87
