Ziedojumu vākšana

Ziedoju tikai cilvēkiem, kuriem ir pēkšņa, briesmīga nelaime notikusi, tam nevaru paiet vienaldzīgi garām.

Pēc pāris izlasītiem Ulubeles PR tekstiem, man nav ne mazākās vēlēšanās ziedot. Tur cilvēkiem nav vispār nekādas ētikas normas. Jā, žēl to suņu un kaķu, bet, ja pašvaldības beidzot izķertu un sterilizētu visus, nebūtu tāda problēma.
Tas izklausās ļauni, bet slimajiem bērniem 90% gadījumu neko tā summa nedos, jo lielākajai daļai no viņiem ir neārstējamas slimības un bieži vien tā saziedotā summa nekādus rezultātus nedod. Tāpat uzskatu, ka tas ir jāapmaksā valstij. Dažreiz ziedoju, bet pārsvarā nē.

Tiem, kuri vāc ceļojumiem apkārt zemeslodei - lai iet strādāt. Es arī gribu apceļot pasauli, bet man ir kauns, nedarot neko, prasīt naudu svešiem cilvēkiem.

Ziedoju. Ne daudz, ne visiem, bet ziedoju. Vairāk izvēlos palīdzēt konkrētam cilvēkam, piemēram, kam tur māja nodegusi vai kas tāds, parasti arī tie stāsti ļoti aizķer. Visādām biedrībām, kas vāc ziedojumus ziedoju reti vai pat nemaz, jo kaut kā nav īsti pārliecības, pie kā beigu beigās tā nauda nonāk.

Sīknaudu no maka lielveikalu ziedojumu kastītēs izberu vienmēr, īpaši neskatoties, kam tā nauda domāta.

Vienigais, kas man ir jau apnicis, tie neatbildiigie vecaaki, kuriem ja ir berni, kurus pat skolaa nevar palaist, bet dzemdee veel un tad luudz palidzibu. vienigais ko es viniem noziedotu ir prezervatiivu kaste, i to, saubos vai tas ko lidzetu.