Kam atstātu mantojumu?

Neko citu jau no Kubietes nevar sagaidīt

Eeee, kubiet, tā tu?

VAINE! :D

Ja ko atstātu tad uz pusēm, jo tas ka bieži netiekas un ne vienmēr bērns palīdz nozīmē to ka mazāk mīl to

šādi ir bistami darīties. Nereti tas noved līdz strīdiem un tiesām. Turklāt jāņem vērā fakts ka cilvēks dzīo tur, domāju mazdēls.

To tak redz, ka kāds ir uzkāpis kādam uz sāpīgās vietas.

Eeee, kubiet, tā tu?

Pameģini atcerēties ka te ir forums kur runājas. vienkāršī runājas, vizbiežāk bez konkrēta mērķa.

Es saprotu, bet man liekas muļķīgi taisīt jaunu topiku, lai pierādītu kaut kādu savu taisnību. :-D

Es pati izvēlētos kas kuram paliktu, kas man liekas kuram būtu vairāk vajadzīgs, bet lai ir godīgi. Visu mantu vienam es neatstātu un cerētu ka bērni gana audzināti un godīgi lai spētu mīloši sarunāt kas un kā, bez strīdiem.

Ja dēls dzīvotu tur,jā māju arī atstātu viņam iespējams, bet tas nenozīmē ka tas kas atrodas mājā iekšā pienākas tikai viņam.

Ja arī vienam bērnam atstātu ko vairāk tad otram bērnam tomēr atstātu tādas mantas kuras viņam būtu nepieciešamas, pilnas ar atmiņām labām, varbūt kaut ko kas arī vienmēr ļoti paticis un arī irsava vērtība utt.

Vai šim divām diskusijām
http://cosmo.lv/forums/topic/186803-attiecibas-ar-brali-un-vina-gimeni/

nav vienas "saknes"'?!

Vienkārši tad mazdēlam nemaz nav izdevīgi ar ģimeni tur ieguldit laiku, naudu un spēku. Ja reiz māja būtu ar citiem radiem dalāma. Tagad par tuvākajiem nevar uzticēties diemžēl. Un ja vīrietim ir sieva un bērni, tad jādomā par stabilu jumtu virs galvas.

No pieredzes varu teikt, ka mantojums neko labu saņēmējam nedod, ja nav vajadzīgs, tikai apgrūtina un rada 1655784573939 citas problēmas, kuras bez tā mantojuma nebūtu radušās. Uzskatu, ka katram sava dzīve jādzīvo un tāpēc, ka vecmāmiņai ir māja lauku dziļākajā nostūrī, nav mazbērniem tur arī jādzīvo, ja mazbērni grib dzīvot Ņujorkā.

Tāpēc, ja es būtu veca veca vecmāmiņa, es māju pārdotu, un brauktu dzīvot kaut kur, kur ir forši un to naudu, kas paliktu pāri, kad es nomirtu, novēlētu abiem uz pusēm - jo manā ģimenē neviens nerīkojas tādu motīvu vadīts kā "a davai kopšu vecmāmiņu, lai dabūtu māju". Mēs vecmāmiņām palīdzam, jo esam ģimene.

Es saprotu, bet man liekas muļķīgi taisīt jaunu topiku, lai pierādītu kaut kādu savu taisnību.

te nav runa par taisnībum, vai pierādīšanu. Tikai retorisks jautājums ka jūs darītu.

No pieredzes varu teikt, ka mantojums neko labu saņēmējam nedod, ja nav vajadzīgs, tikai apgrūtina un rada 1655784573939 citas problēmas, kuras bez tā mantojuma nebūtu radušās. Uzskatu, ka katram sava dzīve jādzīvo un tāpēc, ka vecmāmiņai ir māja lauku dziļākajā nostūrī, nav mazbērniem tur arī jādzīvo, ja mazbērni grib dzīvot Ņujorkā.

redzi tev patīk Ņujorka, bet mazdēlam un vecmāminai lauku mājā nostūrī liekas pati labākā vieta uz pasaules. Nu ir arī tādi jauni cilvēki. Tieši šis faktors ari man liekas kā liels+ lai māju atstātu tam kas tur grib ikdienā dzīvot.

pasaule negrozās tikai ap mazdēlu!!!! :D 99% cilvēku ir piedrāzt, ko tas mazdēls tur ir ieguldījis un ko nē.

Nu patiesībā, ja ir dzīvs tas vecmāmiņas bērns, kas ir vecāks tiem mazbērniem, tad mantojumu saņems bērns. Ja tas ir miris, tikai tad mantojuma tiesības pāriet uz mazbērniem. Pat, ja ir testaments, mazmeita būtu neatņemamās daļas tiesīgā (tip neatraidāmais mantinieks). Un gan jau vēl ir kāds radagabals. Ja vīrs ir miris, tad jau pieslēdzas arī mirušā brāļi un māsas. Ja gribētu atdot māju vēl dzīvai esot, tad būtu mazdēlam tā māja jāpārdod vai jāuzdāvina. Bet tāda dāvinājumu var apstrīdēt. Tā, ka nav viss tik vienkārši.
Es atkal domātu, ka mazdēls ir viltīgs frukts, kas sadomājis man pielīst vecuma galā, lai tik dabūtu manu mantu. Es pārdotu kādam savu māju ar nosacījumu, ka drīkstu tur dzīvot līdz mūža galam. Un tā arī bez raizēm vadītu savas vecumdienas.

pasaule negrozās tikai ap mazdēlu!!!! 99% cilvēku ir piedrāzt, ko tas mazdēls tur ir ieguldījis un ko nē.

tieši tā, bet mēs jau nerunājam par pasauli un ko dara citi ari mazdēlam un omītei maz interesē. :D

Nu patiesībā, ja ir dzīvs tas vecmāmiņas bērns, kas ir vecāks tiem mazbērniem, tad mantojumu saņems b

runa ir par testamentu. :) Turklāt omītei meitai ir sava māja kur dzīvo garus gadu desmitus un izaudzināja bērnus.

Sievuks - tēmas pieteikumā nav teikts, ka viņs to vēlas. Tēmas pieteikumā esi norādījusi, ka viņš tur dzīvo ar ģimeni, lai palīdzētu, apkoptu un uzturētu māju - nav citu detaļu.

Tā kā ir jāiedomājas, ka būtu, ja būtu, tad es iedomājos, ka mani mazbērniņi gribēs paši savu dzīvot un veidot savas ģimenes mājas, jo tā audzināšu savus bērnus un viņi savus mazbērnus, es iemācīšu viņiem to, ka pasaulē nav robežu, ka jāseko saviem sapņiem un īpaši jaunībā ir jālido tieši tik augstu, cik grib. Kad izveidos savas ģimenes, gribu, lai dzīvo kopā un saticīgi.
Negribu, ka vecumdienās mazbērni ar ģimeni pārvācas dzīvot pie manis tāpēc, ka esmu veca un nevarīga. Ja būšu nevarīga, ar lielāku prieku dzīvošu vecu ļaužu aprūpes namā, kur klačošos ar savām kaimiņtantēm, iešu sēdēt ar druškām uz soliņa un aprunāt jauniešus - un lai mani mīļie mani apciemo nedēļas nogalēs.

Kam gribētu, tam atstatu un neviens man neko tur padarīt nevarētu, punkts.

Vispār lasu un domāju. Nav brīnums ka LV irtik daudz pamsetu lauku māju. Un bus aizvien vairāk. Skumjš skats.



bert varētu būt šādi.

Ja tēma saistīta ar to iepriekšējo, tad sapratu, ka tai mazmeitai māja nav vajadzīga. Viņa dzīvo Rīgā, ir savs dzīvoklis. Vairāk uztrauca fakts, ka kaut kāda brāļa sieva pilnībā aizliedza apmeklēt brālim novēlēto īpašumu gan brāļa māsai, gan mātei. Plus brālis darba dēļ dzīvo pie māsas. Brāļa sieva bieži uzprasās ciemos pie meitenes, bet BRĀĻA māju aizliedza apmeklēt. Divkosība no brāļa un viņa sievas puses, izmantojot māsu. Varbūt mazmeitas dtaugs/ vīrs iebilst pret šādiem apciemojumiem no brāļa ģimenes puses?


Nenovēlētu mazdēlam, ja viņam būtu tāda sieva. Novēlētu mazdēla mātei.

Palasi CL Mantojuma tiesības. Nekāds testaments neatceļ to, ka ir neatņemamās daļas tiesīgie (t.i. neatraidāmie mantinieki). Man var piederēt villa Floridā un pils Anglijā, bet tas nemaina to, ka varu pretendēt uz mantojuma daļu, kas man pienākas pēc likuma.

Man rados arī tāda ir -man,man ,man...Jau pirmajos mēnešos sāka bosoties. Nekas viņai pašai nepieder un ir smieklīgi,kad jau visu laiku pat neesot oficiāli precētai uzskata,kad viss ,kas pieder viņas draugu radiem (tam draugam nekas īsti nepieder)-tas viss pieder arī viņai.
Autore arī izskatās pēc tādas pašas riebīgas bosenes.
Brālim ir izvēle vai māsu laist mājās vai nē. Dīvaini,ja sieva aizliedz māsai apciemot brāli. Pat ja jums ir nesaskaņas,tad tas nenozīmē,kad jāliedz ciemoties māsai pie brāļa. Akurāt nevajadzētu katru nedēļu ciemoties,bet 1x-2x mēnesī noteikti nekas slikts nenotiks ,ja uz 1-2 dienām atbrauc māsa ciemos. Man arī nepatika,kad kaut kas varbūt no bijušā puiša radiniekiem par biežu ciemojās,bet man pat prātā neienāktu aiz durvīm izlikt. Tā ir klaja nekaunība.
Vajadzēja iekost mēlē, paklusēt un samierināties ar situāciju. Šādi tu patiešām panāksi,kad viņa māsa ies un cīnīsies par mājas daļu,lai varētu šad tad aizbraukt ciemos. Es gan nezinu kāds prieks pie tādas karojošas bābenes braukt ciemos,kura katru reizi ar naidpilnu skatienu lūrēs virsū.
Ar savu dabu vien esi panākusi nesaskaņas, brālim vairs nebūs naktsmājas pilsētā.
Dīvaini,ka tu pati gribi palikt pie brāļa sievas pa nakti vai ciemoties,bet viņa nevar. Nenotiek tā-es neko, tu esi tizla ,nevari kāpt pār slieksni un otrai jāuzņem būs tevi plaši smaidot.
Protams,ka tu un tavs draugs būs zaudētājos,jo māsa jau pārdzīvos,kad nevar ciemoties,viņai nekādi papildus izdevumi neradīsies,bet ja tavam vīram būs jāsāk īrēt papildus dzīvoklis ,kur palikt pa nakti, vai arī papildus aizies daudz naudas par ceļu,lai katru dienu izbraukātu no mājām uz darbu. ļoti izdevīgi?