Viedokļu dažādība

Pilnīgi pofig

pie kājas

Esmu ļoti tieša, citu domas mani īsti neinteresē, protams, šeit es nerunāju par mīļoto puisi un ģimeni, dažām draudzenēm, atbildot konkrēti:

1) cenšos atstāt labu iespaidu, bet nu ja gadās kādi misēkļi, sevišķi par to nepārdzīvoju;
2) nē;
3) nē;
4) atkarīgs no argumentiem.

:)

1) Ja uztaisa šķību seju, uztaisu šķību seju pretī un cenšos izvairīties tālāk no komunikācijas, BET dzīvē pierādījies, ka ar laiku atrod arī kopīgu valodu par kaut ko un tas pirmais iespaids bijis maldinošs.
2) cienu cilvēkus, kam ir savs viedoklis. Savs, nevis man klārē kādus mītus vai "vispārpieņemtas dzīves normas un patiesības"
3) Nē, tas ir kā strīdēties ar muļķi - novedīs mani līdz savam līmenim un sakaus ar savu pieredzi
4) Ja var argumentēt, tad varu pieņemt, ja vien argumenti nav tādi, lai ka tik būtu, bet tiešām spēcīgi

1)pilniigi vienalga, ko par mani domaa kaads, kursh man noziimee preciizi neko
2)nee, kaapeec gan. katram ir tiesiibas uz savaam domaam
3)nee, nemeegjinu, kaada velna peec tas vajadziigs?
4)ja es kljuudiijusies, nebaidos to atziit.

Interesanta diskusija, forši padomāt :)

Pa lielam mani neinteresē, ko par mani domā cilvēki, kurus satieku vienreiz mūžā, tomēr cenšos dzīvot un būt tāda, lai tas, ko viņi domātu, nebūtu nekas slikts. Es domāju, ka nevienam no mums nav patīkami, ja par mums domā slikti, pat ja tas dzīves kvalitāti neietekmē.
Apvainoties par radikāli pretēju viedokli ir muļķīgi, manuprāt, tādā izpratnē, ka apvainošanās jau šo viedokli nemainīs, taču ir gadījušās diskusijas ar cilvēkiem, kuru viedoklis ir ne tikai radikāli pretējs, bet pat aizskarošs. Tad nu gan nav patīkami un mēdzu, tā teikt, sacepties par to diskusijas laikā. Laikam jau tas ir atkarīgs no tā, kā šis viedoklis tiek pasniegts un izklāstīts.
Un taisnību pierādīt ir slikts ieradums.. No kā pati cenšos tikt vaļā. Var palikt pie savas taisnības, bet ir pilnīgi lieki to censties pierādīt otram. Vislabākais veids ir vienkārši pieņemt, ka taisnības ir vairākas un nav obligāti jāatsakās no savējās, tāpat tā nav jāspiež pieņemt citiem, jo viņiem taču arī ir savējā.
Ja manas kļūdas tiek norādītas argumentēti, tas, protams, ir nepatīkami, bet spēju to pieņemt bez apvainošanās vai dusmām uz citiem. Protams, nevienam nepatīk kļūdīties un vēl jo vairāk nepatīk, ja šīs kļūdas redz citi un norāda uz tām.

Pilnīgi pie kājas ko par mani domā Alexxa un citas cosmo blondīnes - tas nu noteikti.

1. ko par mani doma pilnigi nepazistami, neredzeti cilveki, ar kuriem nekontaktejos mani neuztrauc un nav svarigi. 2. Nav jau par ko apvainoties, ja kadam ir cits viedoklis, man biezi liekas interesanti no kada aspekta cilveki redz, uztver lietas un temas. Ir temas kuras ir stava nostaja un citas iespejas sev neapsveru, bet tadel jau citiem var but cits viedokli. Apvainoties noteikti ne, bet iespejams samazinatu kontaktu ar kadu cilveku, kura uzskati nav pienemami. Tas ir dazas tadas temas. 3.Un necensos kadam pieradit taisnibu par katru cenu, neav velesanas tadam lietam ziedot daudz laika. 4. Ja man izskaidro, ka esmu kludijusies, vai kada joma neesmu pilnigi informeta, un man pasaka ka esmu kludijusies, varu mierigi to atzit, un pat pateikties, ka esmu palabota, informeta. Bet tam ari jabot pamatoi izskaidrotam.

1)cik svarīgi jums ir, ko par jums domā cilvēki, kas jūs nepazīst un ar kuriem saskarsme var otrreiz arī nesanākt?
2)Vai apvainojaties, ja kādam ir radikāli pretējs viedoklis?
3)Vai mēģināt pierādīt savu taisnību jebkādā veidā?
4)Vai arī tad, ja jums argumentēti atrāda, kur ir jūsu kļūdas, spējat to pieņemt, vai nē?

1) Negadās uzzināt tādu cilvēku domas par sevi, ar kuriem neesmu cieši pazīstama un ar kuriem iespējams nebūs vairs otrreizēja saskarsme. No vienreiz satikta/iepazīta cilvēka parasti domas par sevi neesmu dzirdējusi. Ja nu tomēr kādreiz izskan kāda vispārīga frāze par mani - tad neuztveru to nekā.
2) Atkarīgs no tēmas. Ja man pašai šīs temats ir tuvs un esmu ar to aizrāvusies, tad visticamāk mani aizvainos krasi pretējs viedoklis.
3) Esmu cilvēks, kuram patīk bieži vien pakašķēties kašķa pēc... Nu teiksim tā, ka es jau sen esmu piekritusi pretējam viedoklim klusībā, bet turpinu "mētāties" ar pretargumentiem, patiesībā pētot otra reakciju un spēju izteikt vēl kādu domu, atklāt priekš sevis vēl kaut kādu informāciju par tēmu. Cilvēks uzvelkas un sāk sprauslot, arvien vairāk iekarstot sarunā, es piespēlēju un izaicinu, turpinot "nepiekrist". Nu man tā ir sava veida spēle un izklaide...
4) Kritika man nepatīk un grūti to pieņemt, protams, taču cienu objektīvu viedokli, kas tiek izteikts neaizskaroši un nepazemojot personīgi sarunu biedru. Ja tiek aizrādīts par kļūdām, pirmā reakcija būs noliegums, taču, ja tik tiešām tas aizrādījums būs pamatots - varu to pieņemt, tikai nepieciešamas dažas minūtes nomierināties. :-P

1) Pa lielam es par to īpaši nedomāju. Jo arī negadās tā, ka kāds nepazīstams tagad ies un izteiks viedkli par mani. Bet atzīšos, ka labi vārdi var ļoti uzlabot garastāvokli. Bet, ka vienreiz redzēts cilvēks izteiktu kaut ko sliktu man pašai - nav gadījies. Ja pēc tam atstāsta kādam citam kopīgam paziņam - neskar un neaizvaino, katram ir tiesības domāt to, ko vēlas. Ja cilvēks ir gatavs pēc vienas īsas sarunas izdarīt kaut kādus pārākos secinājumus, tas tikai liecina par pašu cilvēku, nevis mani...
2) Nē. Kāpēc gan lai apvainotos par to, ka kāds domā savādāk kā es?
3) Nē.
4) Pieņēmt spēju, tāpat kā atšķirīgu viedokli. Un ja sarunas gaitā saprotu, ka esmu kļūdijusies, spēju to atzīt. Bet nemēdzu strīdēties par lietām, ko nepārzinu vai faktiem par kuriem neesmu pārliecināta vismaz par 99%.

1) Vienalga, bet reālajā dzīvē es cenšos cilvēkiem uzlabot omu-man tas sagādā prieku.
2) Neapvainojos un īstenībā nesaprotu par ko tur apvainoties.
3) Reālajā dzīvē izvairos no cilvēkiem ar diametrāli pretējiem uzskatiem-man nav intetesanti ar tādiem cilvēkiem. Forumā gan paužu savus uzskatus, viedokli un ja kāds pauž pretējo, man interesē otra cilvēka argumenti. Ja argumenti ir pastulbi ne visai, tad nekautrējos uz to norādīt. Tāpat arī atklāti paust to, ko domāju par cilvēkiem ar tādiem argumentiem :) Droši vien man vēl jāpamācās savas domas izteikt vairāk caur puķēm nevis tik tieši kā pašreiz :D
4) Ja otra cilvēka argumenti pārliecina, pieņemu otra viedokli uzreiz. Patīk par mani gudrāki cilvēki (l)

Vai arī tad, ja jums argumentēti atrāda, kur ir jūsu kļūdas, spējat to pieņemt, vai nē?

Gadās, ka es aizstāvu savu viedokli, kaut tas nebūtu pareizākais, bet ja man ar faktiem pierādīs, ka man nav taisnība - es klusēšu un ja vajadzēs, atzīšos, ka man nebija taisnība. Māku arī pasmieties par sevi, par savām kļūdām. :) Tas laikam labi, bet ir man viens darba kolēģis(vīrietis gados), kurš nevar pieņemt, ka viņam nav taisnība. :D Vienreiz līdz pēdējam strīdējās ,pierādīja pats, ka viņam nav taisnība. (Teica, ka transparent Dufas beice izžūstot paliekot balta, es saku, ka caurspīdīga), viņš uzkrāsoja uz paraudziņa un pierādīja, ka viņam tomēr nav taisnība, bet TIK UN TĀ centās kaut kā izlocīties, mainīja tematu, sāka ne par tēmu runāt, BET NU NEATZINA "Jā, tomēr nav viņa balta!" Šādi cilvēki gan ir smieklīgi, nu ir... :D

1. Diemžēl diezgan bieži pieķeru sevi pie domas, ko domās citi. Gan nepazīstami, gan pazīstami. Tas laikam man no omes palicis, jo vinmēr bija - Bet ko kaimiņi padomās, ko citi teiks utt. Mācos mainīties un tam nepievērst tik lielu uzmanību, lēnām arī sanāk.
2. Nē, neredzu par ko tur apvainoties.
3. Nē, mana taisnība ir mana taisnība, man tas nav kādam jāpierāda, vēl jo vairāk, ja redzu, ka otrs cilvēks ir tā ieciklējies uz savu taisnība. Mīļā miera labad bieži vai arī, ja neredzu jēgu ar attiecīgo cilvēko ielaisties diskusijā.
4. Jā, spēju. Citreiz pasāp sirsniņa par to, ka aizrāda, bet ļoti bieži lieku aiz auss teikto.
Vispār esmu ļoti jūtīgs cilvēks uz visu, ko apkartējie domā, saka. Pašreizējais darbs gan spiež mainīties.

Lustīga diskusija!!

1)cik svarīgi jums ir, ko par jums domā cilvēki, kas jūs nepazīst un ar kuriem saskarsme var otrreiz arī nesanākt?

Laikam jau individuāli... Pieļauju, ka ir mazliet svarīgi, ko domā priekšniecība :D
Bet ja kādam kaut kas nepatīk... tas nav pasaules gals :)

2)Vai apvainojaties, ja kādam ir radikāli pretējs viedoklis?

Tas mani neaizvaino... Protams, ja viedokļa mērķis ir mani aizvainot, tad simpātijas manās acīs necels, tomēr... nav jau pasaules gals :)

3)Vai mēģināt pierādīt savu taisnību jebkādā veidā?

Tas bija aktuāli 18 gados.. vairs jau ne :D

4)Vai arī tad, ja jums argumentēti atrāda, kur ir jūsu kļūdas, spējat to pieņemt, vai nē?

Visi esam cilvēki, mēdzam kļūdīties :) Tas nav nekas šaušalīgi nepieņemams :)

Aiz garlaicības ielaidos diskusijā, kur cilvēks, kam vienā vēstulē ir viens viedoklis, otrā to jau noliedz

Varu pastāstīt par sevi... šeit esmu jau ar vairāku gadu stāžu. Laika gaitā mainās dzīves apstākļi, mazliet arī uzskati dažādās jomās.. Pieļauju, ka to varētu just arī komentāros.. dinamikā :D
Tas ir tikai dabiski, jo ''pastāvēs tas, kas mainīsies''.. (vai kā tur bija..) :D

1)cik svarīgi jums ir, ko par jums domā cilvēki, kas jūs nepazīst un ar kuriem saskarsme var otrreiz arī nesanākt?
2)Vai apvainojaties, ja kādam ir radikāli pretējs viedoklis?
3)Vai mēģināt pierādīt savu taisnību jebkādā veidā?
4)Vai arī tad, ja jums argumentēti atrāda, kur ir jūsu kļūdas, spējat to pieņemt, vai nē?

1. man vienalga ko vinni domá, ar nepatíkamiem cilvékiem vispár kontaktus neveidoju.
2. par cita viedokli nav ko apvainoties, to vajag vai nu piennemt vai argumentét ar savu viedokli.
3. vajag prast arí atzít citu viedokli, ne vienmér tas ir viegli, bet noderígi pasha garígai izaugsmei.
4. ja esmu piellávusi kllúdu un to, káds ir pamaníjis ar patteicíbu pret to izturos, nav jau vérts brékt pretí, ja jau esi nonácis néértá situácijá, tad tá jáiztur lídz galam. 8-)

1. Ļoti reti gadās tā, ka man rūp svešinieku viedoklis. Varbūt reizi pārus gados. Bet nevar teikt, ka nav bijušaas tādas reizes vispār. Galvenokārt, jāsaka, ka ir vienalga. Tajās situācijās, kur nebija, bij citādi apstākļi.
2. Ja es par kaut ko esmu visai pārliecināta, tad saskaroties ar pretēju viedokli par to pašu, es mēdzu būt pārsteigta. Laikam emociju kokteilis atkarīgs no noskaņojuma un paša temata rakstura.
3. Jebkādā nē.
4.Kļūdas pieņemt, saprast, atzīt reizēm ir ļoti svarīgi. Tāpēc, jā, es spēju un daru to, kad tas ir vietā. Bet neiešu par kļūdām klanīties tikai tāpēc, ka kaut kādai durai ir kārtējā nepieciešamība pašapliecināties.

1. Diezgan vienaldzīgi.
2. Nē. Varu nepiekrist, bet nesaprotu, par ko apvainoties...
3. Nē. Patiesībā mani kaitina cilvēki, kuri vienmēr un visur cenšas pierādīt savu taisnību.
4. Spēju.

1. Pārsvarā nē, citreiz arī neinteresē, ko pazīstamie par mani domā.
2. Viedoklis netraucē, traucē, ja uzspiež savu viedokli citam, māca kā jādzīvo utt.
3. Ja tas ietekmē manas ērtības, ja esmu apkrāpta, apmuļķota, nepatiesi apvainota, jā, daru jebko, lai pierādītu savu taisnību.
4. Jā, pieņemu, bet tāpat visbiežāk sevī domāju, ka manas kļūdas ir citu izdarīto kļūdu sekas. :-D

Trīne1

vajag prast atzīt arī citu viedokli, ne vienmēr tas ir viegli, bet noderīgi pasha garīgai izaugsmei

Iedomājies situāciju, kur kādā kompānijā atklājas, ka divi vai trīs tās dalībnieki regulāri mēdz atstāt atkritumus mežā, uzskata, ka arī uz ielas nomest savus atkritumus ir normāli, jo līdz mistkastei nest slinkums un ir taču sētnieki. Atzīsi šo viedokli un tas būs noderīgi tavai garīgai izaugsmei?
Otra situācija. Kāda tava draudzene atzīstas, ka viņai ir zems pašvērtējums un viņa ir atradusi lielisku veidu, kā to celt. Viņa meklē aizņemts ģimenes vīriešus un uzmācas tik ilgi, kamēr ģimene izjaukta un tad dodas pie nākamā upura vai ja iepriekšējie izlīgst, turpina uzmākties. Viņai tas esot interesanti, ceļ pašapziņu un kāpēc gan brīva dāma tā nevarētu darīt? Atkal jautājums-pieņemsi viņas viedokli un jutīsies garīgi bagātināta?

teika spolíte, tev shodien brokastis nav vél bijushas? :-D

Iedomājies situāciju, kur kādā kompānijā atklājas, ka divi vai trīs tās dalībnieki regulāri mēdz atstāt atkritumus mežā, uzskata, ka arī uz ielas nomest savus atkritumus ir normāli, jo līdz mistkastei nest slinkums un ir taču sētnieki. Atzīsi šo viedokli un tas būs noderīgi tavai garīgai izaugsmei?

nevajag arí iet kaut kádás galéjíbás, tá jau ir katra cilvéka audzináshana un attieksme pret lietám. ko tu darítu ar tiem cilvékiem? bllautu uz vinniem, kamér ieurbtu galvá, ka jábút kártígiem? :-D visi tádi nekad nebús, ja cilvéks ar labu nesaprot, tad nav vérts nervus sev boját.

Otra situācija. Kāda tava draudzene atzīstas, ka viņai ir zems pašvērtējums un viņa ir atradusi lielisku veidu, kā to celt. Viņa meklē aizņemts ģimenes vīriešus un uzmācas tik ilgi, kamēr ģimene izjaukta un tad dodas pie nākamā upura vai ja iepriekšējie izlīgst, turpina uzmākties. Viņai tas esot interesanti, ceļ pašapziņu un kāpēc gan brīva dāma tā nevarētu darīt? Atkal jautājums-pieņemsi viņas viedokli un jutīsies garīgi bagātināta?

man tádu draudzennu nav,lídz ar to shí téma mani neskar, ja cilvékiem nav moráles principu, tas tos ar zupas karoti neieliesi.