Kā lai atkal uzticas cilvēkiem?

Uzskatu tā - kamēr cilvēks tevi nav pievīlis, tu nevari viņu ielikt kategorijā "Es tev neuzticos!". Tev ir jāļauj cilvēkam sevi pierādīt, protams,nelielu distancīti ieturot, bet nepārspīlējot.

Tevi tik bieži ir nodevuši, ka tāda neuzticība?

Murra- nav jau tā ka puisim īsti neuzticos :) Vienkārši mani visu laiku dara bažīgu tas fakts ka viņš nav latvietis( bet iepazināmies tepat Rīgā) un tas dod papildus, jo es nekad nevaru zināt cik daudz no viņa stāstītā ir tiešām patiesība. Viņš itkā to zin un arī saprot, bet liekas ka arī nezin kā "mani pārliecināt ka viņš būšot tepat".

Selīn- nevarētu teikt ka baigi bieži. Drīzāk cik stipri. Laikam vairāk sākās tās problēmas, kad sāku satikties ar kādu puisi un tad itkā labākā draudzene ar kuru bijām pazīstamas 7 gadus, sāka melot man par puisi un viņam par mani. Saprotu ka greizsirdība, bet pirms mēs ar viņu sākām satikties, prasīju viņai vai viņai viņš patīk un viņa teica ka nē. Un viņa arī meloja par nopietnām lietām.

Es arī daudziem cilvēkiem neuzticos... tomēr tas netraucē komunicēt, savas svarīgās lietas, noslēpumus paturu pie sevis :)

Es kaut kā esmu iemācījusies neņemt pie sirds meļus, krāpējus. Man tāda neuzticība un apvainošanās uz kādu neko nedod, tāpēc neņemu pie sirds. Vienmēr cirkulē prātā doma, ka, ja jau cilvēks tā dara, tad viņam ir bijuši savi iemesli. Piedodu sev un pāridarītājam un izslēdzu no savas dzīves.

cormeum- man jau ir tā ka nevienam neko baigi jau vairs nestāstu :) bet nu cik tad ilgi tā var... :) vienu brīdi viss jau arī var sakrāties.. :)

marsu- ar prātu es jau ar to saprotu.. :) Šos cilvēkus ar izslēdzu no savas dzīves un nekontaktējos, bet tāpat viņiem es interesēju, ja jau mani ik pa laikam meklē soc. tīklos :D

Nu tak lai meklē, par ko tu satraucies?

allssuu, es uzticos vecākiem, draugam.. tomēr nav jau arī tā, ka pilnībā visu stāstu, pat neprasās :)

Ar gadiem man arī ir asāka intuīcija.. sāk just, kuri cilvēki varētu būt labestīgāki. Tiesa, tādu nav ļoti daudz :D

marsu- nesatraucos :D vienkārši nedaudz amizanti liekas :D

cormeum- es laikam neesmu no tiem cilvēkiem kas stāstīt visu 100% :) draudzenei pa visiem šiem 7 gadiem nekad nepateicu visu... :) piemēram par vīrieti kurā vienu brīdi biju ļoti iemīlējusies.. :D :D
Par cilvēkiem- jā, tā gan :) Tākā es vairāk esmu orientēta uz iekšējo pasauli tādu patiesu cilvēku liekas ļoti maz :) Visu šajā pasaulē boja vara un nauda :)

Tāpēc jau arī ir vajadzīgs tas laiks,lai otru iepazītu un tikai tad sākas tā uzticēšanās jeb neuzticēšanās. Tas nenotiek vienā dienā. Pēc sarunas un kaut kādiem kontrolajautājumiem/kontrolstāstiem var noteikt - kas ir kas, cik patiess cilvēks ir pret tevi.

Murra- ņemot vērā ka principā sazināmies tikai caur internetu, internetā ir ļoti viegli izlikties par to kāds tu esi vai neesi, kas tev pieder un kas nē. :)
Tā kā ir grūti pateikt kad ir patiess un kad nē :)

Nu jā, interneta vide ir interneta vide. Tur protams,ka otrs cilvēks var izsapņot veselu stāstu un to otram pasniegt. Tur vispār nav prātīgi svešam cilvēkam nez ko par sevi stāstīt un pārāk ieciklēties, ko viņš stāsta. Vajag satikties un klātienē parunāties,lai viss taptu skaidrs.

Dievs vien zin kad tas būs ja vispār būs :D

Tad kāpēc vispār iespringt - otrs stāsta patiesību vai nē? Es to visu uztvert vieglāk un uz neko neieciklētos :) Te nu par nekādu uzticību nevar būt runa, vēl jo vairāk - virtuālā vidē, kur var notikt un sastāstīt jebko.

Nav jau runa tikai par viņu, bet vispārībā... nelaižu tāpat sev klāt jauni iepazītus cilvēkus un vispār esmu palikusi ļoti klusa :)

Tas jau nav nekas slikts, ka esi piesardzīga :)

Iesaku neplānot galvā kāzas un nākotnes mājdzīvniekus ar bērniem.. bet gan ļaut lietām noritēt dabīgi un nepiespiesti :)

Es arī nevienam neuzticos. Pēc tās reizes, kad pagājušo gadu mani izēda no darba, es nemaz negribu kādam uzticēties. Vienīgais, kam es visu varu iztāstīt, ir mans suns. :D ā un vēl anonīmi, piem.šeit. :D

Bet vai tev tas sagādā kādas problēmas - neuzticēšanās? Kāpēc tad gribi viņu pielaist tuvāk?

Man pat šķiet,ka nevajag nevienam uzticēties. Varbūt man tikai tāds sasāpējis dzīves posms,kad šķiet,ka uzticēšanās vienmēr tiek nodota.. Varbūt vēlāk domāšu citādi.. Bet tagad šķiet - jo tuvāk kādu pielaid sev klāt,jo vairāk viņš tev var nodarīt pāri. Vai to vajag?

Uzskatu,ka cilvēkam var uzticēties tikai tad,ja tas ir kaut kādā veidā atspēkojis to. Pirmkārt, spēj tev dot kaut kādus labus padomus, otrkārt - nebazūnē kuram katram tavu pateikto/problēmu, treškārt - ir klātienē/virtuāli kopā tieši tad,kad tev to vajag, nevis to uztver kā kaut kādu apgrūtinājumu!