Vai jūs uzdrīkstētos?

Ir cilvēki, kam darbs un skola ir ar kādu (pozitīvu) pievienoto vērtību. Domāju, ka tiem šāds solis nāktos grūtāk nekā ļaudīm, kas strādā un studē ko ķeksīša pēc. Kad man šķita, ka nekas tā īsti nesaista, pacēlu asti un prom biju.
Vai laimīgāka - nezinu, bet pieredze neatsverama. Arī patīk adrenalīns, ko iegūsti ārpus komforta zonas, bet .. vairsne uz savu tuvāko rēķina (ko jo vairak saprotu svešumā). Tā dēļ arī palieku +/- regulāri aizsniedzamos attālumos, ne otrpus okeānam.. Viņi, protams, smaida un vēl veiksmi smaidot, bet mūsu sapņi bieži vien ir viņu asaras. Sekojoši - ja prasās kas ārpus ikdienas, pirms doties pavisam prom ietiektu padzīvot nedēļu mežā un izlekt ar gumiju; gribēsies vēl - aidā - pasaulē laimi meklēt :D

Ouuu jāaaa, par šo es domāju katru reizi.

es gandrīz vai katru dienu domāju, par to ka es visu varētu pamest un vienkārši aizbraukt.

1. ja ir darbs, kas vēl nepatīk, kāpēc to nedrīt, kāpēc vienkārši neaiziet.
Dzīve ir tik īsa, lai darītu lietas, kas mums nepatīk.

Es šobrīd tieši cenšos uz ko tādu saņemties. Pašreizējais darbs jau ilgu laiku dzen izmisumā, gribu mainīt dzīvesvietu, nav nekas, kas atturētu to darīt - ne draugs, ne bērni, ne draugi, jo laika gaitā esmu atsvešinājusies no cilvēkiem, saprotot, ka tā vieglāk pašai. Ģimene. Jā. Iespējams, ģimene ir vienīgā lieta, ko būtu grūti pamest. Mīļas vietas, atmiņas. Esmu diezgan sentimentāls cilvēks, ļoti ātri pieķeros vietām, notikumiem, atmiņām, tas ir iemesls kāpēc neesmu vēl saņēmusies visu sākt no nulles. Baidos, ka tā sāpināšu sevi divreiz vairāk.

Tātad tu savu veco dzīvi uzskati par kaut kādā ziņā sliktu vai nepilnvērtīgu. Ja cilvēks ir gribošs un spējīgs sākt jaunu dzīvi, tad viņš to arī uzreiz izdara. Bet šādi gari prātojumi un samāksloti mēģinājumi parasti beidzas ar neko.