Izstājos no augstskolas tad, kad biju pusē. Izstājos tāpēc, ka sapratu, ka ļoti, ļoti negribu un nepatīk un absolūti neredzu sevi tajā profesijā. Domāju par to jau sen, bet tikai pusratā sapratu, ka tiešām jāiet prom.
Ap to pašu laiku arī biju atradusi jaunu darbu apkalpošanas jomā, kas man ļoti patika, un izlēmu par labu drosmīgajam solim vienkārši pabūt, pastrādāt un saprast, ko īsti gribu. Pēc pusgada nomainīju darbu uz citu, vēl gadu nostrādāju ofisā un tad, lēnām, izkristalizējās doma par to, ka jāiet atpakaļ uz skolu. Izlēmu tāpēc, ka izlēmu, ko gribu un uz ko iet. Sanāca kopā pusotrs gads, ko mētājos apkārt un absolūti nenožēloju. Bija grūti, bet interesanta pieredze un vismaz esmu godīga pret sevi un nedarīju to, ko negribu.
Neej prom tāpēc, ka slinkums vai apnicis. Izdomā, nesteidzies. Varbūt ir vērts pabeigt, ja nav daudz palicis.
Es personīgi aizgāju tāpēc, ka sapratu, ka profesijā sevi neredzu vispār un studiju grafiks bija meh un lekcijas un priekšmeti bija interesanti, bet likās, ka eju uz dārgiem kursiem, nevis iegūstu reālu izglītību. Nelikās pat gana liela jēga iegūt papīru. Plus, kaut kā šķita, ka, ja palikšu līdz beigām, tad tas vilciens būs tā ieskrējies, ka nepaspēšu vairāk izlēkt un aiziešu neceļos un profesijā, kas nepatīk.
Bet tev savi iemesli ir jāsaprot pašai. Katram, manuprāt, tas ir citādāk.