Kapu kopšana

Es laikam esmu vienīgā šeit tāda, bet man nepatīk kapi un latviešu pārspīlētā rušināšanās un domāšana par tiem. Mani radi vienmēr ir bijuši ļoti naski uz kapu kopšanu un nereti viņiem tas ir top sarunu temats, mani tas kaut kā jau no mazotnes atgrūda. Jā, protams, pret mirušajiem vajag attiekties ar cieņu, viņus vajag pieminēt un kapa vietu, ja tāda ir, uzturēt normālā kārtībā, tas ir pašsaprotami, bet tik ļoti uz to ieciklēties, pataisīt par svētkiem, bez maz super duper pasākumu - nu nē. Esmu zaudējusi vienu sev ļoti tuvu cilvēku, taču kad vēlos viņu pieminēt, iededzu mājās svecītes, pasēžu klusumā un savās atmiņās par viņu, skriet un raudāt kapos man nav saprotams. Citi droši vien uzskata savādāk.

Priecājos par to, ka mans viedoklis saskan ar vecāku viedokli, viņi vēlas tikt kremēti un es arī. Negribu, lai pēc manas nāves pēcteči brauktu vairākas reizes gadā rušināties un visu laiku pieminēt mani.

Mani mirušie ģimenes locekļi joprojām ir mani ģimenes locekļi, man nešķiet, ka viņi pēc nāves pārstāj tādi skaitīties. Pēc aiziešanas gan viņu dalība mūsu attiecībās kļūst pasīva, jo viņi man neko nespēj atbildēt, bet viņi joprojām "dzīvo" manās domās, sirdī un, jā, daļēji arī kapos.
Tā kā esmu no savu ģimenes locekļu kapiem tālu, tad sanak aizbraukt tikai reizi gadā vai divos, bet citi manā ģimenē brauc un kopj. Ja nebūtu, tad algotu kādu, kas tos kapiņus uzmana. Šogad domāju klāt veļu galdu, ir tāda sajūta, ka vajag. Meitenes, esat kādreiz to darījušas?

Kas attiecas uz kapu kopējo atmosfēru, tad man patīk un es uzskatu, ka kapi ir unikāls vēstures piemineklis un kultūras liecinieks. Ceļojot vienmēr aizbraucu uz kādiem vietējiem kapiem un paklīstu apkārt :-)

Mēs kapos sagrābjam apkārt liekos zaru, lapas. Apgriezam krūmiņus. Noliekam puķītes, svecītes un viss. Galvenais vispār aizbraukt, lai zina, ka atceras. ;)

Man liekas, ka tā latviešu kapu kultūra un mirušo pieminēšana ir stipri pārspīlēta. Ir jau jākopj kapi, var iestādīt tur kādus zaļos augus, varbūt arī ko ziedošu, bet tā griezto ziedu iknedēļas likšana šķiet par traku, par mākslīgajiem brīnumiem nemaz nerunājot.
Uzskatu, ka par cilvēku vairāk jārūpējas, jādomā un labi vārdi jāsaka viņam dzīvam esot. Mirušam tas vairs nav vajadzīgs. Bieži sanāk tā, ka, kamēr dzīvs, nevienam nav vajadzīgs, visiem nospļauties par viņu, kad vairs nav, tad labie vārdi un ziedu klēpji, liekulība kaut kāda.
Labāk tad ar aizgājušo būt kopā domās, atmiņās, kad vēlas, paskatīties kaut vai fotogrāfijas, nevis katru gadu nesties pāri visai Latvijai uz tusiņu, ko sauc par kapu svētkiem.

Tak neviens to nedara mirušajiem! Dzīvie mirušos piemin sevis un citu dzīvo dēļ. Savukārt par to "nevienam nebija vajadzīgs" - no savas pieredzes varu teikt, ka pēc tam, kad nomirst kāds ar kuru tev bijušas ļoti sarežģītas attiecības, tev paveras brīnišķīga iespēja atcerēties tikai labo un noslēgt mieru pašai ar sevi un savām atmiņām un sāpēm.

Pilnīgi normāli, ka jāiet kapus kopt. Man liekas, ka tā ir milzīga necieņa, kad pat nespēj reizi gadā aiziet līdz kapiniem un kaut vai lapas vecās novākt no kapiņa.

Savukārt par to "nevienam nebija vajadzīgs" - no savas pieredzes varu teikt, ka pēc tam, kad nomirst kāds ar kuru tev bijušas ļoti sarežģītas attiecības, tev paveras brīnišķīga iespēja atcerēties tikai labo un noslēgt mieru pašai ar sevi un savām atmiņām un sāpēm.

+++ esmu izdzīvojusi līdzīgu situāciju, tikai pagaidām vēl neesmu līdz galam noslēgusi pamieru, bet domāju, ka tas ar laiku nāks.

man nav grúti páris reizes gadá veltít 1-2 stundas lai sakoptu kapus, kur apglabáti man tuvie cilvéki. atskiríbá no radiniekiem es un mamma neredzam tajá baigo problému. ir tádi radí, (apbedíto bérni,tátad tuváki radi neká es un mamma) kas glíti sapucéjas un uz kapiem atnák tikai kapsvétku diená viená laiká ar mácítáju, pirms tam nemaz nepaintereséjoties vai nav jásakopj :D tad jau labák vispár neietu.

Man liekas, ka Latvijā ar tiem kapiem vispār kaut kāda briesmīgi pārspīlēta padarīšana. Visā tajā piemiņas vietas apkopšanas un iekārtošana procesā bieži tiek aizmirsts tas cilvēks, kas tur guļ un sanāk uz kapiem braukt strādāt nevis pieminēt un atcerēties kādu.

Vistrakāk ir ar veciem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni. Tad katru nedēļu ir kreņķi par to kā izskatās kapi vai kā tur vajag iestādīt jaunas puķes vai vēl nez ko un tiek apgrūtināti viņu bērni. Vēl jo trakāk, ja kapi citā pilsētā.

Mūsu ģimenē visi dēļ šīs omīšu kapu epopejas ir izdomājuši, ka ir par kremēšanu.

Vēl man ļoti labs variants liekas kā filmās rāda - amerikāņu stila kapi kur ir kapakmens un zaļš mauriņš. Ja grib var aiznest puķīti, bet nekā lieka. Tad tiešām paliek laiks atcerēties mirušo un nav nekādu muļķīgu pienākumu pret aizgājušu cilvēku. Kapu zālīti visos kapos smuki nopļauj kapu uzturētājs un visiem viss ir labi - kāpa vieta sakopta un nekā lieka.

Vistrakāk ir ar veciem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni. Tad katru nedēļu ir kreņķi par to kā izskatās kapi vai kā tur vajag iestādīt jaunas puķes vai vēl nez ko un tiek apgrūtināti viņu bērni.

Mana vecmāmiņa mīlēja vectēvu, viņa ļoti pārdzīvoja vīra aiziešanu.. Lieki piebilst, ka katru nedēļu devās uz kapiem, rūpējās par tiem, stādīja puķītes, grāba utt. Bet var jau saprast..

Par tiem amerikāņu kapiem un omēm runājot, tas man atgādina kā nesen, kad mana ome bija ciemos un bijām staigāties, nostaigājam gar garāmesošo kapsētu un mana ome metās fotografēt kapus. Rādīšot draudzenēm kā viņasprāt jāizskatās smukiem kapiem - bez samtenēm un skujām. Turpat nolūkojām ideju opja kapakmenim (nākošgad jāliek) ar svečturīti iekšā un nosmējām, ka šis varētu sākt jaunu modes apvērsumu mūsu vietējā lauku kapsētā. Un omīte man izstāstīja, ko viņa grib un es viņai kā es par to jūtos. Tās sarunas nekad nav vieglas, bet man prieks, ka mēs par to parunājām. Ome attēlā gan nav manējā :-D

"Rupejieties par dzivu cilveku , ne mirusu" - kka ta vestija kads sakamvards. TAS nebuut nenozime, ka par kapiem nav jarupejas - ir.. Kas man nepatik, ir tie pieminekli ,greznie solinu un kapavietas parversanu par kkadu makslu, diezgan ienesigs bizness no vienas puses.

Rupejieties par dzivu , mirusajam jau vairs nevajadzes - nu kka ta tur bij.

Man liekas, ka Latvijā ar tiem kapiem vispār kaut kāda briesmīgi pārspīlēta padarīšana.

man šķiet šis vairāk attiecas uz vecākiem cilvēkiem...
Vismaz mana ome katru nedēļu grib apmeklēt kapus, pati jau protams kad nevar tad sūta dēlu vai meitu, jo izravēt vajag, puķītes apliet utt.

Pati uz kapiem gāju tikai bērnībā, kad mamma viena pati negribēja iet, bet palīgu vajadzēja.

Jā, uzskatu, ka kapi ir jākopj, to arī daru!
Man patīk sajūta pēc kapu apmeklējuma - tiiik viegli, it kā bijusi atkalsatikšanās ar tuvajiem.

Lai gan pati esmu augusi Vidzemē, tomēr dzimtas saknes ir no Latgales. Latgalē kapu kultūra ir stipri savādāka kā Vidzemē, bet kopš bērnības esmu audzināta kopt kapus. To arī labprāt daru un mācīšu arī saviem bērniem. Man kapu svētki un svecīšu vakars ir obligāts pasākums katru gadu, sajūtas ir skumjas, taču tai pat laikā ir tāda mierīga sajūta. Un ir iespēja satikt tālos radus.

Latvieshiem vispaar ir naaves kults. Naaves dienai gatavojaas gadiem ilgi, iekraaj naudu prieksh labaaka zaarka, beereem, domaa ko vilks un kaada muuzika skanees. Peec tam cer, ka ieriikos kaa jau te teica, botaanisko daarzu un radi pavadiis nedeeljas nogales, kashaajot kapu. Arii mana vecmaaminja aktiivi darbojaas savulaik kapu rushinaashanas procesaa. Gaaja pat slima ar temperatuuru lai tik radi nepadomaa ka vinja ir palaidusies.
Es personiigi atbalstu amerikaanju tipa kapavietas. Kapseetas iipashnieki uztur zaalaaju kaartiibaa, gjimene tikai atnaak nolikt pukjes un atceraas aizgaajusho. Manaas aciis tai ir jaabuut atceres vietai, nevis daarzkopiibas laucinjam. Neizprotu sho kultu un nekad neesmu izpratusi.

Mana ome un viņas māsa bija kā aptrakušas uz kapu kopšanu, cik pazīstu citas vecas sievietes tās ir tieši tādas pašas. Bērnība man mūždien bija jābrauc lidzi kapus apkopt kas mani nenormāli garlaikoja un jautrākais moments bija kapu apstaigāšanu un appētīšana kuras kapu vietas ir koptas un kuras ne tik, kādi kapakmeņi uzlikti, cik svaigas puķes.
Atstājot mūsu ģimenes kapa vietu, ome sausajās, baltajās smiltis kas bija apkārt kapu vietām ar mazu grābeklīti visapkārt izveidoja rakstu, raksti viņai bija dažādi- skujiņas, svītru rūtiņas un tada gara. Pec laika atnākot uz kapu vietu ome mēģināja izzilet vai viņas iepriekš atstātajā raksta ir atstātas pēdas vai nav (vai kāds ir bijis vai nē).

Vai tad tos vecos cilvēkus ar nevar saprast no vienas puses, viņiem tajos kapos vairāk draugi/radi ir nekā dzīvajos diemžēl un jo vecāks paliek jo mazāk tie dzīvie.

Jā, labi, jūs te sūdzaties par to, kāpēc nav kā amerikāņu filmās. Pirmkārt, te ir Latvija un, otrkārt, kapi jau no paša sākuma šeit tika veidoti tādi, kādi viņi ir. Lai pārtaisītu uz amerikāņu versiju, vajadzētu ento naudu, bet dažām pašvaldībām pat žogu ap kapiem grūti sataisīt, lai zvēri neskrien kapu teritorijā. Tagad visām omēr prasīsiet, lai stāda mauriņus? Būs labs skats pie mūsu kapu izkārtojuma. Kapi ir jākopj, lai tie neaizaugtu, lai tava tuvinieka mūžamājas netiktu atņemtas un pa virsu netiktu apglabāts kāds svešinieks. Tik daudz cieņas tak var izrādīt?

Krista jau arī te sāk pārspīlēt. Jā, agrāk, senos laikos, gandrīz katrā mājā varēja atrast zārku, cilvēki zināja, ka tas notiks kaut kad, tādēļ gatavojās laicīgi. Jūs maz ziniet, kādas naudas aiziet par cilvēka apbedīšanu? Un nevajag teikt, ka tajā brīdī aizmirst par mirušo. Tad visvairāk cenšas izdarīt tā, lai, ja nu tomēr tā dvēsele visu jūt un redz, lai pēdējās atvadas nebūtu pa prosto miskastē.