Rosssa patiesību sakot, nav gan. Vienkārši piegriezusies tā ņerkstēšana.
"
Neviens šajā valstī par mani nerūpēsies!". Mani gan nomoka cits jautājums - par ko te rūpēties? Te neviens nav gatavs pakaļu pakustināt, lai uzlabotu savu dzīvi, kur nu vēl ekonomisko situāciju kopumā.
Citēju vēlreiz mūsdienu vidējo latvieti (lai būtu saprotamāk, pasvītroju to, kas to visu raksturo vislabāk)
te nav runa par iespējām strādāt un pelnīt vairāk, būtu tik viegli, visi tā darītu
Redzi, vajag lai ir viegli. Ja ir jāpiepūlas, tātad nav jādara. Gribam iespējas dzīvot uz pabalstiem, kā tas ir iespējams Anglijā, bet negribam strādāt un maksāt progresīvos nodokļus, ko angļi dara, un neizsaimniekot valsts resursus (Jā, tos izsaimnieko arī atsevišķi indivīdi, nav vajadzīgs blats un augsts amats. Rekur tepat tēmas autore - lai dabūtu sev lētākus braucienus, ir gatava iztērēt diezgan paprāvu summu tās nodokļu naudas, ko būsim samaksājuši mēs - visi pārējie nodokļu maksātāji.)
Pie kam, tā vietā, lai domātu, kā vairāk nopelnīt, mēs nākam forumos, jautāt, kā labāk zagt. Pat to nevar izdomāt. Tad kad šitā šaurpierība sāk ikdienā grozīties gar degunu, piegriežas līdz tādam, ka rodas jautājums, vai tiešām viens krekliņš ar firmas logo ir svarīgāks par pašcieņu un paša darbā gūtiem panākumiem? Sekli, truli un tizli. Tādi cilvēki mums te ir arvien vairāk. Tas ir visur - TV, presē, par to runā uz ielām un raksta netā - par to, kā viss ir grūti, tikai visi gaida, kad kaut ko darīs kāds cits, ar sevi jau nesāks, nē.
Un elementāru morāles normu trūkums mūsu sabiedrībā ir viena no lielākajām problēmām.
Valsts ir tāda, kādi ir tās iedzīvotāji. Pie mums nospiedoši vairākumā ir amorāli dīkdienīgi dienaszagļi. Tas ir skumji. Un jā, mani kaitina, kad tādi atver muti, lai sūdzētos, ka viss ir slikti, vai lepotos ar to, kā atkal pašķiedušies ar to, kas viņiem nepieder.
Ja es nepazītu pietiekami daudz cilvēku, kas tikai ar darbu ir nopelnījuši tādu dzīvi, ka viņiem visa kā pietiek (Arī pati sev visu godīgi nopelnīju), ir kur dzīvot, ir mašīna, nav jāpārdzīvo par to, kā piepildīs ledusskapi un vai uz ziemu varēs atļauties zābakus, un pa laikam arī uz ārzemēm var aizbraukt.
Mums visiem ir divas rokas, divas kājas un galva uz pleciem. Kāpēc to nelieto, bet gaida, kad kāds visu uz paplātes pienesīs? Ok, izlaižam tiešām fiziski slimos, kas to nevar, bet kaut vai tēmas autore? Kas viņai? Ja redzētu tālāk par savu degungalu, sajēgtu, ka šitā ietaupot, viņai nekad nekā vairāk par pāris maiciņām gadā arī nebūs. Nesaprot, ka ja pacietīsies un piepūlēsies, rezultātā varēs tās maiciņas pirkt līdz nelabumam un arī autobusa biļetes cena vairs neuztrauks. Bet nē, kur nu...
Kāpēc mani tas kaitina? Nesen biju vienā pasākumā, kur tika uzskatāmi parādīts, kā tiek tērēta nauda, ko mēs katrs, tie, kas maksā, maksājam nodokļos. Un kā pieaug mūsu izdevumi (lasīt, paceļas nodokļu likmes), dēļ tiem, kas nemaksā nodokļus un izsaimnieko resursus.
Uz ko jūs cerat, tauta? Uz ko? Tas ir kā prasīt vecmāmiņai, lai uzcepj pīrādziņus, bet pirms tam pa kluso noēst speķi un pēc tam prasīt, kāpēc pīrādziņos tā nav.
Un nē, es par šito nebeigšu cepties. Man nav pieņemama tāda muļķības slavināšana.