špionierēšana/ pa kluso lasīt drauga ziņas

Es šajā dzīvē pārliecināta esmu tikai par divām lietam- nodokļiem un nāvi.
Vīrs mans zina ka mēdzu paskatīties laiku pa laikam, zina ka neložņāju katru nedēļu vai katru menesi, paranoiski nekontrolēju; neko daudz nav teicis, neķītri pasmaidīja un noraustija plecus.

bet, ja viņš zina, tad noteikti arī uzmanās - galu galā naudu var pa druskai ņemt ārā no bankomāta un tērēt kaut kādām lietām, par ko negrib, lai tu zini. Var pateikt, ka bija pie zobārsta, piemēram, bet pa to naudu nopirkt kādai citai dāvanas, utt. Jābūt īpaši lielam muļķim, lai, zinot, ka sieva okšķerē bankas kontu, pirktu ar bankas karti, piemēram, dārglietas, utt. Un ja tu skaties konta izrakstu, tad jau tu zini, cik maksā tev pirktās dāvanas un viņš neko nevar nopirkt priekš tevis, tev nezinot, jo pastāv risks, ka ieraudzīsi to, ko nevajag bankas izrakstā pirms laika :)

Tuulinj te dalja saaks breekt par privaato telpu utt.,bet mums taa privaataa telpa nav telefonos unsoc.portaalos. mums ir briiva piekljuve, nav nekas pa kluso jaaskataas. Un galu galaa, ja buutu kas sleepjams, tikai idiots glabaatu taas sms un veestules.

+++ Bieži vien, ja draugs kaut ko dara un ir aizņemts, palūdz man izlasīt atnākušo ziņu vai paskatīties kādā sociālajā portālā kaut ko. Esmu pat atbildējusi viņa vietā uz vēstulēm. Ja būtu aizliegts, varbūt gribētu ložņāt un čekot, bet tā kā gan soc.portāli, gan telefons vienmēr ir brīvi pieejams, tad nav arī tās vēlmes katru soli pārbaudīt.

Šarlote, es neesmu sīkumaina un neesmu muļķe. Cik dāvanas maksa es aptuveni varu novērtēt.
Pirmkārt lielas summas pa druskai no automāta izņemt ir grūti, otrkārt man neinteresē sīkas summas. Nu neprasu es ko Tu iesaki ar to piecdesmitnieku ko no bankomāta izņemi.
Es ausīties sākšu tikai pie vairāku simtu mistiska zuduma vai īpatnējas tēriņa izvēles.
Bija gadījums kad virs bija draugam aizdevis lielas summas, turklāt vairākas reizes, vienreiz tie bija 600£, pārejas reizes jau vairs neatceros. Draugiem palīdzēt var un vajag, bet ģimenei no tā nav jācieš un toreiz kaut kam trūka. Tā bija vienīga reize kad kaut ko iebildu. Ja es nebutu lasījusi viņa e-pastu/ konta izdruku, būtu kā muļķīte taupījsies uz sevi un uz bernu pilnīgos sīkumos, kamēr vīriņš dāļā tūkstošus draugiem. Es neesmu aita, lai ar mani tā rīkotos.

Jaa, bija aizdomas, izlozhnjaaju telefonu, epastus, sms, zvanus - aplauzos. Neko tadu tur nesaskatu, ka to izdariju. Beigas atzinos taa pat.

daydreamer - saprotams, ka paroles liek tādas drošības dēļ, ne jau lai slēptu kaut ko no mīļotā ;-) bet man tāpat tādas nav, neliekas ērti pašai un nešķiet tik nepieciešami...

Vatsons +++

Manuprāt, atbildībai no vīrieša puses ir jābūt. Es arī uzskatu, ka ja ir ģimene, tad kopīgas ir VISAS lietas, arī finansiālās un tā nav nekāda neaizskaramā zona abām pusēm, tomēr, jāvada taču kopīga saimniecība, jāmaksā rēķini, jāskolo bērni.

Alexxa JA ir aizdomas par kreisajām lietām! Aizdomas jau nerodas nepamatoti, ja vien cilvēks nav paranojiski slims. Bieži var lasīt, kā tiem, kam iet viss ideāli, neviens ne no viena neko neslēpj, nekrāpj utt, beigās raud, ka nu viss ir slikti.......
Katram savs viedoklis, bet es uzskatu, ja ir aizdomas-jāpārbauda. Ja viss kārtībā- ideāli, var turpināt cukuroties(mazs meitenes noslēpums), bet ja nav ideāli, pasūtītu ratā un priecātos ka visu uzzinu pirms saceltajām sapņu pilīm.

Bet vislielākais prieks par tām kas pašas ir ideālas, un satikušas tadus pašus ideālos. Respekts!

Kādā ziņā tieši ir kontrolēšana vai līšana otrajā dzīvē, ja nu es zinu tās drauga paroles visur un varu brīvi viņa telefonu aiztikt un reizi trijos mēnešos tur ieskatos vai ja ir vajadzība? Viņa sarakstes ar draugiem, mammu un citiem cilvēkiem nelsau, vien apskatos kas jaun un tamlīdzīgi. Tā nav nekāda IEJAUKŠANĀS BRUTĀLA otra dzīvē, tur pat reizēm nav nekāds pamats domām par krāpšanu, vnk man ir pieejams un reizēm aiz garlaicības paskatos, bet tā kopumā to nedaru. Tieši tas arī nerada aizdomas, ka man tās pieejas ir un nav vajadzības neko lūrēt. AIzdomīgam jākļūst, ja es paprasu paroli vai telefonam kodu un šis sāk spuroties pretī. Lūk, tad ir kas slēpjams. Un tas vispaŗ ir sviests, kapēc lai es nezinātu sava drauga telefona kodu vai fb paroli ja steidzma ivajag ieiet un kaut ko paskatīties, jo draugi un numuri nav mums abiem, takā es bieži viņa telefonā ņemu numurus vai atrodu cilvēkus, takā nu jā. Mums noslēpumu nav vienam no otra un tieši tas arī vieš uzticību, nevis kaut ko abi slēpj un pa klusām varbūt perina.

Es arī uzskatu, ka ja nav pamata aizdomām, tad nav vajadzības rakņāties otra telefonā. Kad es iepazinos ar savu draugu, es dzīvojos pie viņa, izmantoju viņa datoru un man nemaz nevajadzēja skatīties viņa facebook, epastu utt. Bet kad uzzināju ka šis sarakstās pa kluso ar ex draudzenēm, nomaina vienai vārdu uz viirieša vārdu lai neatpazīstu (pirms 3 dienām uzzināju) gribas visu izložņāt....tagad kad viņam telefonā atnāk īsziņā tā vien gribas atvērt izlasīt, bet neuzdrīkstos.
Skatīšos..ja aizdomas augs :'-( tad sākšu rakņāties es arī

Ja vajag, ņemam viens otra datoru, planšetes, telefonu. Tēriņus zinu, jo čekus un rēķinus šķiroju/kārtoju es.

Tomēr nekad neesmu šiverējusi īsziņās un e-pastos..ja palūdz atrast kādu konkrētu vēstuli vai uzrakstīt no viņa adreses, tāpat lieki neko nepētu.
Manī ir iekšēja pārliecība, ka tur reāli nav ko meklēt :D

Bet kad uzzināju ka šis sarakstās pa kluso ar ex draudzenēm, nomaina vienai vārdu uz viirieša vārdu lai neatpazīstu

Tas tachu nav normaali. (t) suuti vinju bekot.

Man tāda veida līšana otra lietās nav pieņemama un es to nedaru.
Neko no viņa aiz atslēgas neturu, bet tas nenozīmē, ka man ir pieņemama līšana manās lietās, manā telefonā, datorā utt. Es arī pa viņa kompi un telefonu neložņāju.
Es no pagātnes attiecībām zinu to pretīgo sajūtu, kad otrs ir līdis personīgajās mantās, sarakstēs tēlojot detektīvu. Protams, bez nekāda iemesla un tāpēc arī nekas kompromitējošs nav atrasts. Ja atklātu, ka arī šī brīža draugs kko tādu dara, es būtu viņā ļoti, ļoti, ļoti vīlusies.

Es vairāk kaunos par slimajiem jokiem, kas man ir ar draugiem, nevis čatiem ar citiem vīriešiem. :D

Es vairāk kaunos par slimajiem jokiem, kas man ir ar draugiem, nevis čatiem ar citiem vīriešiem.

Es reiz nejauši izlasīju vira un viņa drauga SMS saraksti. Labak nebutu lasījusi. Dabūju reālu šoku par to kā vini savā starpā joko. Es vel joprojām to saraksti nespēju sagremot. :D

Aizdomas jau nerodas nepamatoti, ja vien cilvēks nav paranojiski slims.

Pilnīgi piekrītu, tāpēc jau man arī šķiet, ka tās, kas pārbauda draugiem telefonus un sarakstes saviem vīriešiem neuzticas. Nu, kā var rasties doma pārbaudīt cilvēku, kuram uzticies 100%, kā teikt - just in case? Tur varianti paliek tikai divi - vai nu iemesls tomēr ir, vai pašai paranoja.

Iepriekšējās attiecībās izložņāju pilnīgi visus vīrieša epastus, f/b vēstules un sms, kā arī manabite.lv paskatījos, kādiem numuriem ir zvanījis un sūtījis sms, lai pārbaudītu, vai no telefona kāda sms nav izdzēsta (un, protams, izdzēstas bija ļoooti daudz sms, vairāk kā simts, zvani tāpat). Bet tā briesmīgā ložņāšana notika tad, kad jau par 99% zināju, ka tieku vazāta aiz deguna. Grasījos vienkārši, bez ložņāšanas pamest, bet beigās nolēmu tomēr paskatīties, vai mana intuīcija ir pareiza un cik tālu un nopietni viņam ir ar citu/citām aizgājis. Apskatījos...jo vairāk izlasīju, jo pretīgāks viņš man kļuva. Izrādījās, ka viņš ir atjaunojis attiecības ar savu bijušo, pabijis jau ar viņu kopā pie saviem radiem, atpūties nedēļas nogalē viesnīcā, pavadījis neskaitāmas naktis ar viņu kopā gan savās, gan viņas mājās; ticies ar vairākām citām meitenēm un ko tik vēl ne.

Nenožēloju, ka visu izlasīju, citādi var gadīties, ka viņš man būtu saskalojis smadzenes un beigās nebūtu aizgājusi, vien pati sev ieskaidrotu, ka gan jau man tikai izliekas, ka tieku krāpta. Bet vispār, ja es nebūtu pārliecināta, ka kaut kas nav kārtībā, otra telefonā un īpaši epastos vai soc.portālos nelīstu, man ļoti nepatīk tā sajūta, kad izložņāju visu otram aiz muguras.

Ja nākotnē vēl ar kādu būšu kopā, ceru, ka šī pieredze neparādīsies kā nepatīkama trauma, kuras rezultātā sākšu kļūt par spiegu.(t)

Sibille, cik ilgi jūs bijāt kopā un cik ilgi jau esi viena? Tavs bijušais ir cūka. (t) A Tu ilgi neko nenojauti?

Man jau šķiet, ka visbiežākās pārbaudītājas ir tās, kurām pagātnē ir slikta pieredze ar citu vīrieti, tad nu baidās, ka ar nākamo nesanāk tāpat. Man tā bija. Arī no sākuma mēdzu ieskatīties, bet neko neatradu un ar laiku pārstāju.
Neuzskatu tādu čekošanu par neko labu, bet nesaku, ka arī vienmēr tas ir tikai slikti. Nesen man stāstīja par situāciju, ka puisis slepus izlasa vēstules draudzenes sociālajos tīklos, kur viņa vienkārši sarakstās ar vecu paziņu, pats kaut ko sadomājas un taisa skandālus. Tā ir, ka jābūt gatavai tam, ko vari tajās vēstulēs/īsziņās ieraudzīt. Ja atrodi kaut ko nepieņemamu, tad attiecības jāpārtrauc, nevis profilaktiski jāskandalē, lai partnerim turpmāk būtu bail uz vecas klasesbiedrenes "čau, kā iet" atbildēt.

Artemzija, 2 gadus bijām kopā. 4 mēnešus viņš man aiz muguras darbojās, es nojautu, bet sākumā centos sev ieskaidrot, ka man kaut kāda paranoja ne par ko- nekādu čekošanu viņam aiz muguras neveicu, bet mēdzu biežāk viņa prombūtnes laikā piezvanīt ar videozvanu vai vakarā, kad bijām katrs savās mājās un runājām pa telefonu, ierosināju sazvanīties skypā, tādejādi, redzot, ka viņš ir mājās un viss it kā ir ok, vismaz kliedēju savas šaubas, turklāt, man likās, ja jau viņš vairāk kā stundu var ar mani pļāpāt un nav viņam nekur mistiski jāsteidzas, tad jau nekas aizdomīgs nav. (beigās gan izrādījās, ka 70% gadījumu, kad sazvanījāmies skypā un ar videozvanu, viņa bijusī sēdēja turpat viņam blakus:-D) Kā arī kad viņš teica, ka brauks uz laukiem pie vecākiem, izdomāju, lai, piemēram, atrod savas mammas grāmatu plauktā tādu un tādu grāmatu un uzraksta kāds autors tai ir, ķip es esmu aizmirsusi, bet man jāzina, vai arī teicu, lai paņem no savas mammas manas kurpes, ko tur aizmirsu, vēl dažreiz teicu, lai atsūta kādu bildi, kad ir tur- visu to viņš izdarīja, tā kā man arī te tikai nācās klusībā sevi lamāt par to, ka man kaut kādas stulbas domas galvā par to, ka viņš mani krāpj. (un! arī te izrādījās, ka viņš nevis nedēļas nogali pavada pie mammas, kā man teica, bet gan pāris stundas, līdz ar to, gan bildi atsūtīja, gan kurpes savāca, gan vajadzīgo grāmatu atrada, bet pēc tam aiztinās baudīt brīvdienas ar bijušo) Bet mana intuīcija nelikās mierā, tad arī es nolēmu, ka vajadzētu pačekot viņa f/b. Bet paroles uzlaušana man bija jau aizņēmusi nedēļu, tā kā nekādi nevarēju izdomāt, kāda tā varētu būt, metu mieru un nolēmu, ka pametīšu tāpat, jo zināju, ka kaut kas tur šā vai tā ir, jo no zila gaisa nevar visu laiku izlikties, ka mīļotais krāpj.
Bet tad vienā jaukā dienā nejauši, atverot atvilktni, kur stāv manas drēbes, ieraudzīju viņa bijušās bildi, kurai otrā pusē viņa kaut ko bija sadzejojusi no sērijas, cik jauki, ka atkal esam atraduši viens otru un bla, bla. Man, pirmkārt, bija nesaprašana par to, vai viņš ir tik stulbs un tiešām nevarēja atrast labāku vietu, kur to bildi iegrūst, kā manā atvilktnē, otrkārt, no sirds novēlās smagums, jo beidzot es sapratu, ka neesmu kaut kāda slima paranoiķe, kura šaubās par godīgu un atklātu cilvēku.
Tūlīt arī man, kā ar pannu pa galvu un es atcerējos, ka vienreiz viņš man bija pateicis paroli vienam epastam, ko it kā vairs neizmanto, ieskatījos tur un pēc tām sarakstēm, ko tur izlasīju (kuras viņš viņai bija drukājis pat pa nakti, kamēr es blakus gulēju), sapratu, ka intuīcijai vienmēr jāuzticas. Nolēmu ar to pašu paroli ieiet arī f/b- sanāca. Beigās izrādījās, ka tā viena parole ir uzlikta visiem profiliem, epastiem, kontiem un skypam, tā arī visu ar trīcošām rokām lasīju. Un pametu. Nu tā kaut kā :-D
Viena esmu tikai mēnesi, viss vēl svaigā atmiņā.:-)