Artemzija, 2 gadus bijām kopā. 4 mēnešus viņš man aiz muguras darbojās, es nojautu, bet sākumā centos sev ieskaidrot, ka man kaut kāda paranoja ne par ko- nekādu čekošanu viņam aiz muguras neveicu, bet mēdzu biežāk viņa prombūtnes laikā piezvanīt ar videozvanu vai vakarā, kad bijām katrs savās mājās un runājām pa telefonu, ierosināju sazvanīties skypā, tādejādi, redzot, ka viņš ir mājās un viss it kā ir ok, vismaz kliedēju savas šaubas, turklāt, man likās, ja jau viņš vairāk kā stundu var ar mani pļāpāt un nav viņam nekur mistiski jāsteidzas, tad jau nekas aizdomīgs nav. (beigās gan izrādījās, ka 70% gadījumu, kad sazvanījāmies skypā un ar videozvanu, viņa bijusī sēdēja turpat viņam blakus:-D) Kā arī kad viņš teica, ka brauks uz laukiem pie vecākiem, izdomāju, lai, piemēram, atrod savas mammas grāmatu plauktā tādu un tādu grāmatu un uzraksta kāds autors tai ir, ķip es esmu aizmirsusi, bet man jāzina, vai arī teicu, lai paņem no savas mammas manas kurpes, ko tur aizmirsu, vēl dažreiz teicu, lai atsūta kādu bildi, kad ir tur- visu to viņš izdarīja, tā kā man arī te tikai nācās klusībā sevi lamāt par to, ka man kaut kādas stulbas domas galvā par to, ka viņš mani krāpj. (un! arī te izrādījās, ka viņš nevis nedēļas nogali pavada pie mammas, kā man teica, bet gan pāris stundas, līdz ar to, gan bildi atsūtīja, gan kurpes savāca, gan vajadzīgo grāmatu atrada, bet pēc tam aiztinās baudīt brīvdienas ar bijušo) Bet mana intuīcija nelikās mierā, tad arī es nolēmu, ka vajadzētu pačekot viņa f/b. Bet paroles uzlaušana man bija jau aizņēmusi nedēļu, tā kā nekādi nevarēju izdomāt, kāda tā varētu būt, metu mieru un nolēmu, ka pametīšu tāpat, jo zināju, ka kaut kas tur šā vai tā ir, jo no zila gaisa nevar visu laiku izlikties, ka mīļotais krāpj.
Bet tad vienā jaukā dienā nejauši, atverot atvilktni, kur stāv manas drēbes, ieraudzīju viņa bijušās bildi, kurai otrā pusē viņa kaut ko bija sadzejojusi no sērijas, cik jauki, ka atkal esam atraduši viens otru un bla, bla. Man, pirmkārt, bija nesaprašana par to, vai viņš ir tik stulbs un tiešām nevarēja atrast labāku vietu, kur to bildi iegrūst, kā manā atvilktnē, otrkārt, no sirds novēlās smagums, jo beidzot es sapratu, ka neesmu kaut kāda slima paranoiķe, kura šaubās par godīgu un atklātu cilvēku.
Tūlīt arī man, kā ar pannu pa galvu un es atcerējos, ka vienreiz viņš man bija pateicis paroli vienam epastam, ko it kā vairs neizmanto, ieskatījos tur un pēc tām sarakstēm, ko tur izlasīju (kuras viņš viņai bija drukājis pat pa nakti, kamēr es blakus gulēju), sapratu, ka intuīcijai vienmēr jāuzticas. Nolēmu ar to pašu paroli ieiet arī f/b- sanāca. Beigās izrādījās, ka tā viena parole ir uzlikta visiem profiliem, epastiem, kontiem un skypam, tā arī visu ar trīcošām rokām lasīju. Un pametu. Nu tā kaut kā :-D
Viena esmu tikai mēnesi, viss vēl svaigā atmiņā.:-)